Nebioloģiskā meita. Janas Jarinovskas stāsts par adopciju bērnībā un kļūšanu par mammu dzīvesbiedres meitai

Kā mani adoptēja

Tā bija brīnišķīga, silta un saulaina pavasara diena. Kalendārs vēstīja, ka ir 13. maijs. Uz Krasta ielas mazu satraukumu radīja tas, ka netipiski 1988. gadam bija izveidojies sastrēgums. Brauciens no Kapseļu ielas līdz Ogrei nebija ilgs, vien nieka 40 minūtes, bet satraukumu pilns. Ka tikai nesabīstas, ka tikai nerodas kāds pārdzīvojums. Tā jau tik daudz emociju.

Bet es sēdēju mierīgi. Skatījos pa logu un smaidīju. Droši vien zināju, ka dodos uz mājām. Īstajām un vienīgajām.

Uz tām mājām, kurās dzīvošu tālākos 36 savas dzīves gadus. Vienīgais, kas tajā dienā saraudināja, bija kaķene, kas nāca pa dārza taciņu augsti, draudīgi paceltu asti, kā norādīdama, ka tās ir viņas mājas un viņa šeit ir pati galvenā. Tad vēl kaķene nezināja, ka šie noteikumi mainīsies un ka šis mazais cilvēks kļūs par mammas galveno lolojumu 25 gadu garumā.

Mūsu pirmā tikšanās notika Kapseļu ielas bērnunamā. Mamma ar tēti jau kādu laiku runāja par to, ka gribētu adoptēt bērniņu. Mammas draudzenes draudzene strādāja Kapseļu ielā un, kad tur tiku atvesta es, pusotru gadu veca, uzreiz ziņoja, ka vecākiem ir jārīkojas ātri.

Mani jau bija paspējuši noskatīt kādi cilvēki no Gruzijas. Ak, diez kā tad būtu iegriezusies dzīve?

Dokumenti tika sakārtoti neticamā ātrumā, paralēli tika ietas dažādas komisijas un pārbaudes. Tā arī nemanot pienāca tā diena, kad bija jābrauc ar mani iepazīties. Es no šī laika neatceros neko, tikai mammas atstāstīto. Viņi esot ieradušies bērnunamā. Bērnunama direktore bija kaut kur aizķērusies, bet darbiniece esot mani atvedusi. Tad nu tādā neveiklā trijotnē esam sēdējuši garajā koridorā. Līdz brīdim, kad mulsumu pārtrauca tētis, sākot man mest savu cepuri. Uz ko es reaģēju ļoti ieinteresēta.

Vienā brīdī tas izvērtās par to, ka mēs ar tēti mētājāmies ar cepuri, bet mamma pa to laiku pārdzīvoja, ka tikai bērnunama direktore nepadomā, ka viņi ar tēti ir nenopietni pretendenti, un neatsaka adopcijas iespēju.

Protams, laiks, kad sāku pārdomāt to, ka esmu adoptēta, bija pārdzīvojumu pilns. Jāatzīst, tas, ka esmu adoptēta, no manis nekad netika slēpts. Biju šo jautājumu uzdevusi, kad biju pavisam maziņa, jo protams, ka kāds no kaimiņiem bija izpļāpājies. Mamma apstiprināja – es pamāju ar galvu, palūdzu desmaizi un devos tālāk spēlēties.

Mani vienīgie un īstie vecāki 

Nopietna saruna par to, ka esmu adoptēta, notika ap 13 gadu vecumu. Pusaudžu vecums, savas seksualitātes pieņemšana, kā arī fakts, ka esmu adoptēta, - tas noteikti bija grūts periods gan man, gan maniem vecākiem.

No manis netika slēpts neviens fakts. Uzzināju to, ka esmu no 11 bērnu ģimenes.

Bioloģiskā māte pēc manis ātri atkal esot palikusi stāvoklī un mēģinājusi veikt abortu, kas beidzās ar to, ka viņa nomira. Bioloģiskais tēvs sapratis, ka netiks ar visiem galā. Jau tad daļa bērnu bija izsūtīti pa internātiem, arī mani fiksi bija atdevis bērnunamā.

To, kur dzīvo, to, no kurienes nāku, es zināju. Iespējams, šī patiesība un nekā neslēpšana ļoti ietekmēja to, ka manī nevienā brīdī neradās vēlme atrast un iepazīties ar šiem cilvēkiem. Manā prātā ar katru dienu nostiprinājās arvien spēcīgāka pārliecība, ka mani īstie un vienīgi vecāki ir tie, kas pavadīja negulētas naktis, kad es modos, nobijusies no lielās pasaules. Tie bija tie cilvēki, kas cēlās naktī un sildīja man pienu ar medu un sodu, lai mīkstinātu klepu. Tie bija tie cilvēki, kas bija gatavi atdot savu dzīvi, lai padarītu mani laimīgu. Tas bija tas, ko novērtēju visvairāk, un arī šobrīd zinu, ka man ir tikai un vienīgi divi vecāki – mana mamma un paps, kas bija kopā ar mani visos manos dzīves brīžos, gan tajos priecīgajos, gan bēdīgajos.

Kura no mums abām dzemdēs? 

Kad mums ar dzīvesbiedri bija jāpieņem lēmums par ģimenes pieaugumu, zināju, ka pati nevēlēšos būt bioloģiskā māte. Tādu konkrētu argumentu nebija, turklāt dzīvesbiedre pati vēlējās būt bioloģiskā māte, līdz ar to šis atrisinājās ļoti ātri.

Nevienā brīdī nešaubījos par savu spēju mīlēt un vēlmi būt labākajai mammai pasaulē.

Iespējams, ka dažreiz pat mazliet baidījos, jo šķita, ka diezin vai varēšu būt tik laba mamma, kāda bija man. Iecietīga, iejūtīga, asprātīga, gudra, ar brīnišķīgu humora izjūtu - un tā es varētu turpināt uzskaitīt. Vai es spēšu sniegt to mieru un pacietību, ko deva mana mamma? Jo es vienmēr esmu bijusi tēta kopija uzvedībā – ātri aizsvilos, gāju pa gaisu, bet tikpat ātri arī nomierinājos.

Ar dzīvesbiedri uzreiz sarunājām, ka pirmo laiku par meitu rūpēsies viņa. Jo viņai ir pieredze ar bērniem, bija pirms tam turējusi mazuļus rokās un ucinājusies ar viņiem. Es nebiju turējusi rokā nevienu mazuli, un doma par bērna pārģērbšanu dzina mani lielā stresā, jo ko gan darīt ar tām mazajām rociņām un kājiņām, lai tās kaut kā nesamežģītu. Un kā vispār lai tur bērnu, lai tam nenodarītu pāri.

Kļuvu par mammu vienā mirklī 

Visi izdomātie plāni sašķīda lauskās. Dzemdības bija ļoti smagas. Bijām ļoti tuvu tam, ka zaudēju abas, gan dzīvesbiedri, gan meitu.

Pēc dzemdībām dzīvesbiedre nebija spējīga parūpēties par sevi, kur nu vēl par mazo dzīvību. Tad nu visas rūpes nācās uzņemties man. Mūsu pirmā ģērbšana notika stundu pēc piedzimšanas, un visas manas bažas un raizes bija pazudušas.

Es zināju, ka man ir jābūt tam cilvēkam, kas mazo pekausi pasargās, aprūpēs un pirmās dzīves grūtās stundas padarīs labākas, kā arī visas pārējās viņas dzīves stundas. Lai arī pati nedzemdējusi, es tajā mirklī biju kļuvusi par mammu.

Ir skaidrs, ka manai nebioloģiskajai meitai mēs nekad neslēpsim nevienu faktu. To arī būtu grūti izdarīt. Tieši tikpat skaidrs kā tas, ka mīlēšu viņu bezgalīgi. Kā no mēness līdz zemei piecus miljardus triljonus reižu. Protams, ka arī manī iezogas bažas, vai viņa mani mīlēs, vai spēs izjust to beznosacījuma mīlestību, ko jūtu pret viņu. Vai man izdosies būt labai mātei? Vai sabiedrības radītajam spiedienam nepakļausies arī viņa?

Vai viņa spēs būt gana spēcīga, lai nebūtu jāpārdzīvo par to, ka aug savādākā ģimenē?

To rādīs laiks. Zināms ir tas, ka mīlestības manī ir neizsakāmi daudz, un esmu gatava savai peciņai būt blakus gan priekos, gan bēdās un darīt visu, lai, atskatoties uz savu dzīvi, viņa var teikt: man bija labākās mammas.