Starp hruščovkām un viensētām, starp jaunākajiem granulu katliem un vecajiem centrālās apkures radiatoriem. Šoziem vairums iedzīvotāju mēģina ietaupīt vai dzīvot energoefektīvāk, lai spētu nomaksāt rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. Iespējams, upurēties vajadzēs daudz, arī atteikties no jaunas kleitas vai pat zeķu pāra. Varbūt padomju 103. vai 467. sēriju jānomaina uz kādu jauno projektu vai tomēr uz dziļākajiem Latgales laukiem, kur malku no meža pats vari atvest?
Šosezon "Avantūra" dosies uz Latvijas reģioniem un mēģinās atklāt, kādi ir tur dzīvojošo cilvēku stāsti par visdažādākajām tēmām. Pirmais stāsts par apkuri no Latgales. Kā gatavoties? Kā ietaupīt? Un vai vispār vajag taupīt?
Latgalē, ja neskaita kādas lielās pilsētas - Daugavpili un Rēzekni, iespējams, arī Krāslavu, lielākoties dominē privātmājas, daudz arī viensētu. Šoreiz mazāk, iespējams, tērēsies tie, kuri apkurei izmanto koksnes kurināmos - granulas, briketes, malku -, kas, salīdzinot ar gāzi vai elektrību, ir lētāka.
Lai gan maciņam visdraudzīgākā ir malkas apkure, taču tā mūždien ir jāpieskata. Jābrauc uz mežu, jāzāģē kāda priede vai cits koks un tad saskaldītu malku šķūnī iekšā, sausumā. Tiesa, līdz ar pieprasījuma pieaugumu pieaudzis ir arī piedāvājums malkas iegādei.
Pirms skaidrojam, kāpēc viens variants ir labāks par otru, jāsaprot, ka hruščovkās granulu katlu neieliksi, Lietuvas pierobežā esošo viensētu Daugavpils centrālajai apkurei nepieslēgsi.
Stāsta galvenajā lomā divi varen darbīgi daugavpilieši no zaļākās pilsētas apkaimes - Mežciema. Irēna un Oļegs šogad ekonomijas dēļ dzīvo ar dubulto apkuri - malkas un granulu.
Viņi to sauc par vietējo centrālo apkuri bez namu pārvaldnieka, jo paši pārvalda. Pērn iebūvētais granulu katls jau šobrīd ir atvieglojums, apzinoties, ka gandrīz pusotru nedēļu var tam pat neiet klāt: "Mēs domājām, ka paradīzē esam nokļuvuši." Pirms gada tonna granulu maksāja 130 eiro, tagad to cena ir kāpusi aptuveni līdz 500 eiro/tonnā.