''Ieliku somā bikses un zobu birsti un aizgāju." Kā mūķene apprecējās pēc 24 klosterī pavadītiem gadiem (4)

Brālis Roberts no Oksfordas klostera viesojās Lankašīras grāfistes Prestonas karmelītu ordeņa sieviešu klosterī. Pirms prombraukšanas viņš tika pacienāts ar pusdienām. Tās pasniedza māsa Mērija Elizabete, kamēr ordeņa priore kopā ar brāli Robertu sēdēja pie galda un uzturēja sarunu.

Kad priori pasauca pie telefona, Roberts un Mērija Elizabete palika divi vien. Viņš ēda, viņa klusēja. Izlaižot brāli Robertu pa durvīm, viņa ar īsu kustību notrausa no viņa mantijas piedurknes kādu putekli.

Tajā brīdī viņa sajuta tādu kā grūdienu. Māsa Mērija Elizabete bija dzīvojusi dievbijīgu, askētisku un klusu mūķenes dzīvi 24 gadus, lielāko daļu savu dienu pavadot savā istabiņā. Par ordeņa māsu viņa bija kļuvusi 19 gadu vecumā, un nekas nespēja viņas ikdienu satricināt.

"Es vienkārši sajutu ķīmiju, biju mazliet samulsusi. Un es domāju: ak, vai viņš arī to juta? Tas bija diezgan neērti."

Pēc nedēļas viņa saņēma Roberta īsziņu: vai viņa būtu ar mieru doties prom no klostera, lai apprecētos ar viņu?

"Es biju šokēta. Valkāju mūķenes tērpu, tāpēc viņš pat neredzēja manu matu krāsu. Viņš neko nezināja par mani. Viņš pat nezināja manu pasaulīgo vārdu," viņa atceras.

Pirms iestāšanās senās Romas katoļu baznīcas karmelītu ordenī 19 gadu vecumā māsa Marija Elizabete bija Liza Tinklere no Midlsboro Ziemeļjorkšīrā, Anglijā.

Lai gan viņas vecāki nebija reliģiozi, Liza sešu gadu vecumā lūdza tēvam viņai izbūvēt mazu altārīti. Mazliet paaugusies viņa bieži devās uz baznīcu savā dzimtajā pilsētā un viena pati sēdēja otrajā solā, kur viņai esot radusies nepārvarama mīlestība pret Jaunavu Mariju un galu galā sajūta, ka viņai ir aicinājums.

Klosterī pavadītajās nedēļas nogalēs kamēr viņa vēl bija pusaudze, Liza pārliecinājās par sava aicinājuma nopietnību.

Karmelītu klostera dzīve bija īpaši spartiska, noslēgta un stingra, taču viņa nolēma, ka tieši tādā viņa vēlas pavadīt atlikušo dzīvi. 19 gadu vecumā jauniete pievienojās klosterim un kopš tā laika dzīvoja kā vientuļniece, jo sarunāties un satikt citas māsas bija iespējams vien pusstundu dienā.

Gadu gaitā māsa Mērija Elizabete juta, ka viņas vārdu krājums ir samazinājies. Viņai arī nebija par ko runāt ar citām mūķenēm, kuras bija daudz vecākas par viņu. Ar savu mammu viņa saredzējās četras reizes gadā caur loga režģiem.

Māsai Mērijai Elizabetei tāda dzīve bija pa prātam. Bet ar vienu pieskārienu brāļa Roberta piedurknei viss bija mainījies: viņš jautāja, vai Mērija Elizabete ar viņu precēsies!

Māsa Mērija Elizabete neatbildēja Robertam uzreiz. Viņa nezināja, ko lai atbild. Taču viņš nebija svešinieks. Viņš, iespējams, neko par viņu nezināja, bet viņa par viņu šo to zināja gan.

Apmeklējot karmelītu rekolekciju centru Prestonā, Roberts laiku pa laikam bija ieradies vadīt misi klosterī, un Mērija Elizabete bija vērojusi viņa sprediķus. Tā kā viņš sprediķos bija ievijis īsu informāciju par sevi, Mērija Elizabete zināja, ka Roberts uzaudzis Silēzijā, Polijā, netālu no Vācijas robežas, un to, ka viņš mīl kalnus.

Agrāk tas viņai nelikās nekas īpašs. Tagad viss bija mainījies.

"Es nezināju, kāda ir sajūta, kad esi iemīlējusies, un baidījos, ka citas māsas to redz manā sejā.

Tāpēc es kļuvu diezgan nervoza. Es jutu pārmaiņas sevī, un tas mani biedēja," stāsta Marija Elizabete, nu jau Liza. 

Galu galā māsa Mērija Elizabete saņēma drosmi, lai pastāstītu priorei par savām jūtām pret Robertu.

"Viņa nevarēja saprast, kā tas varēja notikt, jo mēs 24 stundas diennaktī esam viņas uzraudzībā. Priore jautāja, kā gan es varēju iemīlēties tik īsā brīdī," māsa stāsta.

Māsa Marija Elizabete bija dienām un naktīm ilgi prātojusi, kāda būs viņas ģimenes vai bīskapa reakcija, ja viņa aizietu no klostera. Viņa arī uztraucās par to, vai viņas attiecības ar Dievu mainītos, ja viņa aizietu.

Taču saruna ar noraidošo un skarbo priori viņai lika izdarīt kaut ko sev pilnīgi neraksturīgu un rīkoties bez lielas domāšanas.

"Ieliku somā bikses un zobu birsti un devos prom no klostera, lai nekad tajā vairs neatgrieztos kā māsa Marija Elizabete," stāsta Liza. Viņa atkal lieto savu pasaulīgo vārdu.

Liza zināja, ka Roberts apmeklē Prestonu un tiekas ar kādu draugu vietējā krogā "Melnais bullis". Liza, kura vairāk nekā 20 gadus nebija spērusi kāju ārā no klostera, tumsā, lietū mēroja apmēram divus kilometrus līdz krogam. Visādas domas, ieskaitot mešanos zem kāda no pretī nākošo auto riteņiem, maisījās Lizai pa galvu. Bet tur nu viņa galu galā stāvēja kroga durvīs – pilnīgi izmirkusi.

"Kad viņu ieraudzīju, mana sirds apstājās," stāsta Roberts.

"Patiesību sakot, tajā brīdī mani paralizēja bailes, nevis prieks. Zināju, ka man pilnībā jāatdod sevi Lizai, bet es arī zināju, ka mēs neesam tam praktiski gatavi," viņš saka.

Roberts bija karmelītu ordeņa brālis 13 gadus. Viņš bija domātājs, akadēmiķis un teologs, kurš ienāca klostera dzīvē, meklējot jēgu laikā, ko viņš raksturo kā ticības un identitātes krīzi. Tumšs periods pēc neveiksmīgām attiecībām lika viņam no Polijas pārcelties uz Angliju. Būdams luterāņu protestants, viņš galu galā tomēr atrada mierinājumu karmelītu ordeņa klosterī.

"Nekad nebiju domājis kļūt par mūku. Patiesībā es vienmēr biju ļoti aizdomīgs pret šāda veida ticības izpausmēm," stāsta Roberts.

Taču 13 gadu laikā klosterī viņš bija spējis sevi pārliecināt, ka tas ir viņam lemtais ceļš.

Satikšanās ar Lizu, kuru viņš tolaik pazina kā māsu Mariju Elizabeti, apgrieza viņa dzīvi kājām gaisā.

"Lizas pieskāriens manai piedurknei sāka kaut ko mainīt manā sirdī. Es nedomāju, ka kādreiz esmu sasniedzis punktu, kurā es justos traki iemīlējies, jo, kļūstot par mūku vai mūķeni, māca, kā tikt galā ar tādām emocijām kā mīlestība," saka Roberts.

Viņš skaidro, ka viņa vēstījums Lizai, vaicājot, vai viņi varētu apprecēties, bija gandrīz vai intelektuāla cīņa ar viņu pašu.

"Kad viņa parādījās krogā, mazais dēmons manī nobijās. Taču manas bailes nebija reliģiskas vai garīgas, tās bija tikai par to, kā es sākšu jaunu dzīvi 53 gadu vecumā," viņš stāsta.

Pāreja bija sarežģīta, it īpaši sākumā. Liza atceras mirkli īsi pirms Ziemassvētkiem, drīz pēc tam, kad abi bija pametuši klostera dzīvi.

"Roberts bija nomākts un raudāja. Tajā brīdī mēs abi sasniedzām zemāko punktu, un likās, ka mums vajadzētu rīkoties kā Romeo un Džuljetai un vienkārši izbeigt to visu," stāsta Liza. "Bet mēs vienkārši sadevāmies rokās un tikām visam cauri," viņa stāsta.

Tas, kas viņiem atnesa mieru, bija tas, kas viņus vispirms noveda klosterī, — savienošanās ar viņu personīgo ticību.

"Visas jūsu reliģiskās dzīves laikā jums ir teikts, ka jūsu sirdij ir jābūt nedalītai un atdotai Dievam. Pēkšņi man šķita, ka mana sirds izplešas, lai tajā turētu Robertu. Bet vēlāk sapratu, ka manā sirdī ir vieta arī visam pārējam," saka Liza.

Liza vispirms atrada darbu apbedīšanas birojā un vēlāk sāka strādāt par slimnīcas kapelāni.

Roberts saņēma vēstuli no Romas, kurā bija paziņots, ka viņš vairs nav karmelītu ordeņa loceklis. Viņš drīz tika uzņemts Anglijas baznīcā.

Liza un Roberts apprecējās, un tagad viņiem ir kopīga māja Hutonrudbijas ciematā Ziemeļjorkšīrā, kur Roberts ir iecelts par vietējās baznīcas vikāru. Viņi abi joprojām mācās pielāgoties dzīvei ārpus klostera.

Liza saka - abi ir vienisprātis, ka laulībā viņi ir trīs. "Kristus ir centrā un pirms visa. Ja mēs viņu izņemtu no šī vienādojuma, es domāju, ka mūsu laulība nebūtu ilga."