Slavenais panks Peksis: Piedodiet, es tomēr neesmu no azbesta... (4)

Peksis ir atradies. Tiesa, gandrīz neatpazīstams – Peksis ir atlaidis bārdu, un vienmēr pamanāmās grebenes vairs nav.

"Es jau nebiju pazudis... Meitas vecvecāki baidījās, ka es aizmirsīšu apsveikt viņu dzimšanas dienā. Nebiju par sevi devis nekādu ziņu trīs nedēļas, tāpēc tā uztraucās. Man bija problēmas ar telefonu," saka Peksis. Meitiņu Kati, kura dzīvo pie mirušās sievas vecākiem, viņš gan esot saticis, tomēr dzīve tolaik rādījusies pagalam drūmās krāsās.

"Aizpagājušajā rudenī es salūzu, ieslīgu smagā depresijā. Piedodiet, es tomēr neesmu no azbesta. Meitu nebiju redzējis gadu. Taču es Katei esmu teicis, ka varu pazust. Man ir kauns par to, bet zinu, ka saņemšos un viņai atkal piezvanīšu," atklāts ir Peksis.

Panks bija zaudējis darbu, izlikts arī no dzīvokļa Avotu ielā. Šķita – zaudēts ir pilnīgi viss, viss sabrucis. Peksis nav negribējis nevienu satikt, pārtraucis kontaktēties ar visiem, kam viņš bija svarīgs. "Es vēl neesmu pilnībā no tā visa izķepurojies, bet tagad vismaz esmu ieraudzījis gaismu tuneļa galā. Meitiņa bija tā, kas man palīdzēja noturēties virs ūdens un neizdarīt muļķību," viņš neslēpj.

Par savu vienīgo, uzticamo draugu Peksis vēl aizvien uzskata Herbi.

"Viņš vienmēr mani ir glābis, izručījis, atbalstījis. Ir bijušas situācijas, kad es nedēļām ilgi esmu dzīvojis pie viņa "Leningrad".

Bet arī Herbe man nevar palīdzēt mūžīgi. Tāpēc ir tikai divi cilvēki šajā pasaulē, kuriem man jālūdz piedošana, – Herbem un Katei. Jo savā sliktākajā brīdī es atstūmu arī viņus," teic panks.

Vairāk lasiet žurnāla "Privātā Dzīve" 3. janvāra numurā.