Vieta, kur neviena nav par jaunu, lai kļūtu par māti: Marijas māja Paragvajā (2)

Abortu nevarēja atļauties, tabletes neiedarbojās. Gabrielas stāsts

Marijas mājā Gabriela nokļuva 17 gadu vecumā. Viņa bija stāvoklī, viņas ģimene par to nenojauta, un šī bija viņas pēdējā iespēja.

Savā dzimtajā pilsētiņā dziļos Paragvajas laukos Gabriela vispirms atrada vietējo ārstu, kurš piedāvāja viņai veikt slepenu abortu par aptuveni 400 dolāriem. Vidusskolniecei vienā no Dienvidamerikas nabadzīgākajām valstīm tas bija praktiski neiespējami.

Gabriela sakrāja naudu un melnajā tirgū nopirka aborta tabletes. Tās neiedarbojās.

Bērna tēvs, daudz vecāks radinieks, uzstāja, ka viņai grūtniecība jāpatur noslēpumā, sacīja Gabriela. Viņa atklāja savu grūtniecības noslēpumu vietējam mācītājam, kurš viņu nosūtīja uz Marijas māju. Savai ģimenei Gabriela teica, ka dodas "garīgā rekolekcijā". Tā vietā viņa devās uz vietu, kur saņems bezmaksas istabu un ēdināšanu, dzemdēs bērnu un iemācīsies mazo aprūpēt. Kamēr Gabriela gaidīja mazuļa ierašanos, viņa piedalījās nodarbībās par autiņbiksīšu nomaiņu, ēdiena gatavošanu un citām prasmēm, kas nepieciešamas bērna aprūpei.

Marijas māja ir daļa no vairākiem desmitiem dažādu baznīcu pārvaldītu patvērumu tīkla visā Paragvajā. Bet tikai Marijas mājas specialitāte ir mazgadīgu, bieži pat desmitgadīgu, grūtnieču uzņemšana.

Paragvajā aborts ir pilnībā aizliegts, izņemot gadījumus, kad jāglābj mātes dzīvība. Sievietes bieži saskaras ar dillemu: iznēsāt nevēlamo augli vai riskēt ar cietumsodu, ja izdodas slepeni veikt abortu.

Gabrielas gadījums bija vēl sarežģītāks. Kad viņa palika stāvoklī, viņa grūtniecību slēpa no mātes, samulsusi par to, ka bērna tēvs bija daudz vecāks vīrietis, kuram jau bija sieva un bērni. "Es nezināju, kas ir prezervatīvs," viņa teica. "Kad neizdevās veikt abortu, es pat mēģināju izdarīt pašnāvību. Mana dzīve toreiz bija katastrofa," portālam "Vice" saka Gabriela. "Gribēju studēt medicīnu, man jau bija viss izdomāts, kur jāmācās, cik maksās grāmatas. Bet tad..."

Gabriela savu bērnību raksturoja kā ļoti grūtu. Jau agrā bērnībā viņu seksuāli izmantojis viņas bijušais patēvs. Viņa nekad nav satikusi savu īsto tēvu. Kad viņa palika stāvoklī, viņa baidījās, ka mātei būs kauns, jo arī viņas māte dzemdējusi bērnus, būdama ļoti jauna, un vienmēr teikusi, ka viņa nevēlas, lai tas atkārtojas ar viņas meitām.

Kad Gabriela ieradās Marijas namā, viņa bija satriekta un dziļi nelaimīga. Bet tur viņa saprata, ka viņas piedzīvotais nav trakākais, kas var notikt.

"Tur es saskāros ar realitāti, kur daudzas meitenes bija daudz sliktākā situācijā," viņa saka. "Policija uz Marijas māju atveda 12 un 13 gadus vecas meitenes, kuras bija stāvoklī izvarošanas dēļ." Gabriela stāsta, ka vairākums no meitenēm patvēruma mājā nākušas no attāliem Paragvajas lauku rajoniem, viņas nav mācējušas ne lasīt, ne rakstīt un nekad nav apmeklējušas skolu.

Gabriela Marijas mājā pavadīto laiku atceras ar pateicību. Uzturēšanās, ēdiens, dažādas nodarbības – viss par brīvu. Tiesa, viņai nepatika zaudēt brīvību. Meiteņu mobilie tālruņi ierodoties tiek konfiscēti, nekāda saziņa ar pasauli ārpusē netiek pieļauta, iespējamas tikai retas ģimenes vizītes. Gabrielai nepatika nemitīgā kontrole, obligāti veicamie mājas darbi, piedalīšanās lūgšanās un nodarbības, kas jāapmeklē bez izvēles iespējas.

Gabriela ļoti mīl savu bērnu un tagad turpina viņu audzināt patstāvīgi. Viņai pat izdevies absolvēt vidusskolu un iestāties universitātē. Marijas mājai viņa ir ļoti pateicīga: "Viņi tur iedod visu: ēst, drēbes, saprašanu, kā apieties ar zīdaini. Meitenēm, kas nekad nebija gājušas skolā, tur iemāca lasīt un rakstīt."

Kāpēc nogalināt bērnu, ja nenogalini tēvu?

Marijas māju vada vīrietis gados Avila, ko meitenes sauc par vectēvu. Viņa vadītajai iestādei ir ciešas saites ar pretabortu organizācijām Paragvajā, kas ir daļa no Marijas mājas finansētājiem. 

Pēdējo 22 gadu laikā jaunās meitenes, kas dzīvo patversmē, ir dzemdējušas vairāk nekā 230 mazuļu, stāsta Avila. Viņš uzskata, ka, palīdzot jaunām meitenēm dzemdēt, Marijas māja dara Dieva darbu. Pat, ja mātes pašas ir bērni, no kuriem vairums palikušas stāvoklī pēc tam, kad pieaugušie kaimiņi vai ģimenes locekļi viņas izvarojuši.

"Kāpēc nogalināt bērnu, ja nenogalini tēvu? Tam, kurš radījis to visu, būtu jāmirst, ne jau bērnam," saka Avila.

"Vice" žurnālistiem Avila stāsta: "Pat ja viņām ir 10 vai 12 gadi, jaunās meitenes, kuras mēs uzņemam, patiesībā visvairāk mīl savus bērnus." Tas, ka mātes pašas vēl ir bērni, saikni starp māti un bērnu padarot vēl ciešāku. Avila neuztraucas par dzemdību ietekmi uz jauno meiteņu veselību, apgalvojot, ka pēdējo 22 gadu laikā Martas mājā vienmēr izdzīvojuši abi: gan māte, gan mazulis.

Bērnu grūtniecības epidēmija Paragvajā

Paragvaja neapšaubāmi ir Dienvidamerikas konservatīvākā un reliģiozākā valsts.

Jaunās mātes, pašas būdamas bērni, neredz daudz citu iespēju, kā vien dzemdēt, neatkarīgi no tā, vai viņas to vēlas. Drakoniskie abortu likumi, mobilizētā kristiešu pretestība seksuālajai izglītībai skolās un plaši izplatītā vardarbība ir radījusi bērnu grūtniecības epidēmiju Paragvajā.

Valstī, kurā ir tikai septiņi miljoni iedzīvotāju, 2019. gadā dzemdēja aptuveni 12 000 meiteņu vecumā no 15 līdz 19 gadiem, un 1000 meiteņu vecumā no 14 gadiem vai jaunākas dzemdēja laikā no 2019. gada līdz 2020. gadam, liecina "Amnesty International" pieejamie dati.

Katru dienu Paragvajā dzemdē vidēji divas meitenes vecumā no 10 līdz 14 gadiem.

Tas, ka lielākā daļa meiteņu savu uzturēšanos Marijas mājā uztver kā pozitīvu pieredzi, nepārsteidz Alehandru Rodrigesu no "ENFOQUE Niñez", bezpeļņas organizācijas, kas kopš 2005. gada strādā ar dažādām patversmēm valstī. Daudzas meitenes, kuras nonāk patversmē, ir pateicīgas, ka viņām ir ko ēst un ka beidzot viņas ir drošībā un pasargātas no ļaunprātīgas izmantošanas.

Taču Rodrigesa pauda bažas, ka tie, kas atbild par tādām patversmēm kā Marijas māja, īsti neņem vērā mazgadīgās grūtnieces situācijas sarežģītību. Viņa sacīja, ka šo iestāžu direktori ar lielu lepnumu runā par to, ka meitenēm māca būt par mātēm, pat neapspriežot jautājumu, vai viņas vispār vēlas bērnu. 

"Lielākā problēma ir tā, ka augstākās varas iestādes neieklausās speciālistu viedoklī, kas risina to bērnu stāvokli, kuri Paragvajā katru dienu tiek pakļauti vardarbībai," saka "Amnesty International" Paragvajas izpilddirektore Rozālija Vega.

Tā kā pretabortu likumi ir stingri iesakņojušies, evaņģēlistu kustība turpina vērsties pret visaptverošu seksuālo un dzimumu izglītību bērniem. Reliģiskās grupas bieži rīko demonstrācijas visā valstī, lai nepieļautu jebkāda veida progresīvu izglītības programmu īstenošanu.

Seksuālā izglītība, kas jau bija slikta, tagad Paragvajā praktiski nepastāv, un evaņģēliskās grupas turpina izplatīt nepareizu, maldinošu informāciju, sacīja Vega.

Gabrielas stāsts: pēc 10 gadiem

Gandrīz desmit gadus pēc tam, kad Gabriela pameta Marijas māju, jaunā sieviete joprojām ir laimīga, ka viņai ir bērns, un neko nenožēlo. Tomēr viņa uzskata, ka meitenēm Paragvajā ir jāspēj pašām izvēlēties, vai viņas vēlas būt par mātēm, un viņām jābūt iespējai novērst grūtniecību. 

Kaut arī Gabriela par Marijas māju runā ar pateicību, žurnālistiem Gabriela uzsver: viņa cer, ka nākamajai paaudzei Paragvajā būs citādas iespējas, nekā viņai un simtiem citu meiteņu, kuras ir izgājušas cauri dzemdībām, pašas būdamas bērni, un reliģiskām patversmēm, tādām kā Marijas māja.