Vita ir 12 gadus jaunāka par māsu. Māsa viņu bērnībā vienmēr pieskatījusi - kā jau vecākā. Šobrīd Vitas māsai ir 64 gadi. Viņai ir strauji progresējoša demence, un lomas ir mainījušās. Taču ar pieskatīšanu vien jau ir par maz. Pirms pāris nedēļām Vita māsu iekārtoja pansionātā. Vita cer, ka tas ir labs pansionāts. Savākusi atsauksmes. Pati tur bijusi, apskatījusi. Bet... nekad jau nevar zināt, vai ne. Tas ir un paliek pansionāts. Vita nezina, kāda vēl varēja būt izeja. Vai vispār bija? Tagad ir tā, kā ir.

Vita stāsta: māsa zvana bērniem un sūdzas, ka naudas nav. Aizejot uz veikalu, bet tur sakot – kartē nepietiek līdzekļu. Bērni viņai regulāri palīdz un kontā naudu ieskaita. Likās – kā tad tā, nesen ieskaitīts. Bet nu pārskaita vēlreiz. Pēc nedēļas – atkal naudas nav. Sākām domāt – varbūt viņai kaut kāds brūtgāns uzradies, kas to naudu nofenderē? Aizbraucu uz laukiem pie viņas un aizgāju uz veikalu. Prasu – kas notiek? Pārdevēja stāsta: jūsu māsa katru dienu nāk vairākas reizes iepirkties.

Komentāri (2)
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp