/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2022/12/08/15010535t1h184f.jpg)
Pašmāju populārākā un veiksmīgākā rakstniece un zobārste Karīna Račko intervijā izdevumam "Ieva" līdz kaulam bija patiesa, atklājot, kā viņas dzīvi ietekmējis tas, ka tētis par viņu nav interesējies.
Karīna Račko: Nesaprotu, kā var neinteresēties par savu bērnu (1)
Kā zināms, Karīna nesen izdeva savu septīto grāmatu "Es neesmu tava", bet neilgi pirms tam paziņoja par šķiršanos no vīra.
Brīdī, kad viņa sabiedrībai atklāja pārmaiņas, šķiršanās papīri jau bija teju parakstīti. Viņa vairākkārt stāstījusi, kāpēc laulība izjuka. Nu ir pagājis laiks un ir izsāpēts. Viņa dzīvo tālāk.
Viens no iemesliem, kāpēc viņa neaizgāja ātrāk no attiecībām, kurās jutās nelaimīga, bija meita. Un tam ir pamatojums: "Es ilgi mocījos un apslāpēju savas izjūtas, jo baidījos atņemt meitai tēvu.
Pati esmu augusi bez tēva - viņš aizgāja no mammas, kad man bija četri gadi, un ar mani kontaktu neuzturēja. Vienmēr esmu sāpīgi izjutusi tēva trūkumu.
Domāju, tas mani ļoti ietekmējis kā sievieti, radījis arī tādas mazliet neveselīgas ilgas pēc lielas mīlestības, uzmanības apliecinājumiem.
Zinu, cik grūti tas ir - būt meitenei bez tēta, tāpēc man bija sajūta, ka nedrīkstu to nodarīt savai meitai, kaut vai viņas dēļ man ir jāsaglabā ģimene. Bet tā tas nestrādā. Ceru, ka mans bijušais vīrs būs meitas dzīvē klātesošs, un pagaidām viņš visu dara brīnišķīgi."
Račko jau iepriekš nav slēpusi to, ka bērnība bez tēva ir ietekmējusi viņas sievietes pašapziņu. Lai gan no malas izskatās, ka viņai ar pašvērtējumu viss kārtībā, tas tomēr bijis smags darbs ar sevi.
Viņa bija atklāta pastāstot arī to, ka mēģinājusi ar tēvu uzsākt kontaktu, bet mieru sevī nav guvusi: "Par tēvu stāsts ir tāds: kad es, jau pieaugusi, viņu uzmeklēju un satiku, man tobrīd šķita - esmu sapratusi un pieņēmusi, kā viss notika manā bērnībā, un esmu viņam piedevusi. Bet tagad saprotu, ka neesmu gan.
Zinu, ka piedošana ir vajadzīga man pašai, jo tas atbrīvo, bet es nevaru viņam piedot. Pilnīgi godīgi - nevaru. Es nesaprotu, kā var neinteresēties par savu bērnu.
Nevari tēvam piedot, ka viņš bija tik vājš?
"Laikam to, jā. Tā bija arī mana pirmā atziņa, kad tēvu satiku, - viņš ir tik vājš cilvēks, ka viņš tik un tā nebūtu bijis tāds tēvs, kādu es būtu gribējusi."
Pilnu interviju ar Račko lasi izdevuma "Ieva" jaunākajā numurā.