/nginx/o/2022/12/05/15004964t1h3b82.jpg)
Autobraucējs Andris Tauriņš mikroblogošanas vietnē "Twitter" dalās ar kādu gadījumu uz ielas: uz soliņa guļ nozilējis cilvēks. Tagad, ziemā. Un neviens viņam nepievērš uzmanību. Komentāru jūra apliecina, ka ar šādiem gadījumiem saskārušies daudzi, nokļūstot gan glābēja, gan glābjamā lomā.
Braucu ar auto aktīvā satiksmē pa Raiņa b. Pie stacijas tuneļa uz soliņa guļ cilvēks ar kailām rokām un galvu, āda violeti zila. Pirmā doma - dzērājs. Cilvēki iet garām, nepievērš uzmanību. Turpinu braukt. Bāc, attopos, saprotu, ka jāzvana 112. Sazvanu. 1/3
— Andris Taurins (@AndrisTaurins) December 2, 2022
Andris stāsta, kā notikums attīstījies tālāk:
"Šeit @Valsts_policija. Ko Jūs tieši tur redzējāt? " Atbildu "guļošu cilvēku, ar kailām roku, kailu galvu, neraksturīgu ādas krāsu, kurš gulēja salā uz soliņa." Jautāju, vai ātrie ieradās, palīdzēja? Viņa saka, "jā, diemžēl, neizdevās glābt. Cilvēkam bija palicis slikti."😢 3/3
— Andris Taurins (@AndrisTaurins) December 2, 2022
Jānis Līmežs komentē: "Paldies, ka piezvanījāt. Gan šis gadījums, gan visi citu stāsti komentāros sāp – pirms 30 gadiem manam vectēvam bija insults autobusa pieturā un viņš tā arī nekad vairs neatbrauca. Biju pārāk jauns, lai zinātu labāk toreizējos apstākļus, bet novērtēju tos, kuri palīdz šādos brīžos."
"Twitter" lietotāji komentāros dalās pieredzē.
Māris Kurpnieks: "Man tētis šādi aizgāja. Palika slikti, gaidot autobusu. Jā, bija pirms tam bārā ar kolēģiem 5d vakara aliņi izstrēbti (2 kausi, pēc kolēģu teiktā). Ātrie viņu savāca ap 6 rītā, 8 slimnīcā nomira. Nogulēja uz soliņa 7 (!!!) h, pirms kāda izsauca ātros... Ārā bija ap -15°C..."
Liesmai ir traģiskas bērnības atmiņas: "Biju maziņa redzēju kā pie domes starp kokiem guļ vīrietis nesapratu kas ar viņu aizgāju mājās (tajā laikā nebij visiem tel.) mammai teicu ka guļ cilvēks varbūt ātros vajag mamma teica gan jau pagulēs piecelsies no rīta gāju un tajā vietā svecītes saliktas."
Bet viņa piedzīvojusi arī to, kā ir, kad palīdzība nāk īstajā laikā: "Pagājušajā gadā patēvam Jelgavā uz ielas pirmā epilepsijas lēkme bij vnk "izslēdzās" uzreiz divas sievietes ātros izsauca, jo viņš ejot vnk nokrita kā stabs (tā sievietes esot skaidrojušas), paldies liels viņām par to."
Pavārnīca: "Joprojām saku paldies tai sievietei, kas man studentu gados ziemā uz ielas nepagāja garām un izsauca ātros, kamēr blakus divi jaunieši vienkārši skatījās. Ģību uz ielas un nekādi nevarēju piecelties, jo - atkal gar zemi, beigās apsēdos uz apmales. Nedēļu gaiļos nogulēju."
Diezgan šokējoši, ka liela daļa no pieredzētajiem notikumiem risinājušies dienas laikā, pašā Rīgas centrā.
Līva Stirna raksta: "Vīru uz velo notrieca auto (ja nu kas, policija atzina par cietušo, auto šoferis blenza telefonā, taisot kreiso). Sāpēs vāļājās uz brauktuves. Blakus esošie sabiedrības līdzcilvēki taurēja un bļāva, lai aizvācas no brauktuves."
Alise Pabērza: "Noģību pie Mākslas muzeja gaišā dienas laikā, salauzu degunu. Neviens, pilnīgi neviens garāmgājējs neapstājās pat pajautāt, vai viss kārtībā, nemaz nerunājot par kaut ko citu. Atjēdzos, savācos un ar asiņainu seju aizgāju mājās."
Raine Swe: "Reiz uz Merķeļa ielas noģību, gaidot autobusu. Kad nācu pie samaņas, redzēju, kā cilvēki man pāri lec, lai iekļūtu autobusā, un autobuss pats no manis divu sprīžu attālumā apstājies. Vienīgais, kas palīdzēja piecelties un apjautājās, vai nevajag ātros izsaukt, - vīrietis ratiņkrēslā."
Zanda Brante: "Man līdzīgi bija Grīziņkalnā dažus gadus atpakaļ. Gulēja uz trotuāra sirmgalvis. Cilvēki iet garām.. varbūt ierasta lieta tajā rajonā?! izsaucu ātros, gaidīju, kad atbrauks. Sirmam kungam bija palicis slikti, visdrīzāk insults vai infarkts, aizveda uz slimnīcu."
Pārsteidz cilvēku vienaldzība. Un šādu gadījumu ir arvien vairāk un vairāk. Būtu kaut viens laicīgi noreaģējis, un cilvēks būtu dzīvs. Katram vajadzētu iedomāties, ka kādreiz arī viņš var būt cietušā vietā...
— Eriks 🇱🇻 (@Egriks) December 3, 2022
Alise Pabērza, kura no garāmgājējiem palīdzību tā arī nesaņēma, saka: "Jā, nu tolaik smējos, ka sabiedrības skats no malas ir "no pieaugušas sievietes līdz krītošai narkomānei tikai viens solis"."
Māra Marīna Manson: "Sevišķi bīstami ir paģībt jaunam cilvēkam, jo "jauni taču neslimo"."
Diary of Tomato: "To sauc par kolektīvo atbildību - kad apkārt daudz cilvēku, tad atbildība tiek izdalīta uz visiem. Psiholoģisks efekts, kas padara cilvēkus inertus. Tieši tādēļ katru reizi, ja redzu, ka kādam ir vajadzīga palīdzība, "izrauju" sevi no kolektīvās atbildības un eju palīdzēt."
Ieva Mazlazdiņa: "Un vēl tā doma - gan jau kāds cits ir piezvanījis vai piezvanīs. Rīgas centrā, kad apkārt ir pilns ar cilvēkiem un visi iet garām."
Alsy: "Man vienmēr ir dilemma - es esmu jauna sieviete un gribu palīdzēt. Bet ja tur dzērājs guļ, viņi ir neparedzami un var man mesties virsū, grābstīties, uzbrukt utt. Un tad rezultātā palīdzību vajadzēs man."
Diezgan skumji arī nesen bija no šķietami sakarīgiem zināmiem cilvēkiem dzirdēt "nu tas taču bomzis, dzērājs, jāiet garām". Jo nu tādi jau nav tiesīgi uz palīdzību, lai sprāgst nost.
— Zanda (@Mojito41) December 2, 2022
Dzīvība ir jāglābj. Mēs neesam dievi, lai izlemtu, kam nomirt uz ielas bez palīdzības, bet kam palīdzība pienākas. Arī ĀP mediķi to neizlemj, viņi sniedz palīdzību jebkuram. Turklāt jūs ne vienmēr ar 100% pārliecību varat noteikt, kas īsti ar cilvēku ir noticis.
— Ingrīda 💙💛 (@Ingridaa_S) December 3, 2022
Daži “Twitter” lietotāji, zvanot un lūdzot palīdzību, saņēmuši attieksmi, kas atgrūž, gandrīz vai liekas – labāk nezvanīt. Savukārt citi komentētāji apgalvo pretējo un par palīdzības dienestiem saka labākos vārdus.
Santa Sondore: "Diemžēl daudzi izvēlas nezvanīt uz 112 tieši sagaidāmās noraidošās vai pat augstprātīgās attieksmes dēļ. Esmu zvanījusi līdzīgā situācijā un "palikusi uz pauzes"."
Ieva Mazlazdiņa: "Esmu, atvainojos, atrāvusies pa ādu no NMP, jo piezvanīju par dzērāju grāvī, kas nekustējās. Man kā jaunietei vajadzēja taču pašai pārbaudīt, vai onkulis nav vnk pakritis dzērumā pagulēt, un netraucēt "ātros"."
Vaivare oponē: "Es arī esmu no tiem, kas nepaiet garām. Neesmu saņēmusi nekad šādu attieksmi. Jā, uzdod jautājumus, tas taču viņu darbs. Pēdējās reizēs arī paši policiju izsauc."
Inese Liepiņa: "Man nav tādas pieredzes. Arī tad, kad saucu jūtami piedzērušam cilvēkam, attieksme bija normāla un ekipāža atbrauca ātri."
Protams, ja būtu vajadzība, es atkal zvanītu. Vnk pieļauju, ka saskaroties ar šādu attieksmi, būtu tādi, kas citreiz vairs nezvanītu.
— Santa Sondare (@SantaSondare) December 3, 2022
Statistikai - toreiz, kad izsaucu ātros, neviens neiebilda, tikai pajautāja, vai alkohola pazīmes. Godīgi atbildēju, ka nezinu, svešu gulētāju nepētīšu, taču viņš guļ ar galvu uz leju un uz manu bļaušanu nereaģē. Ātrie bija klāt pēc trijām minūtēm un paši izsauca reanimāciju.
— Zeltace (@zeltace) December 3, 2022
Reaģējot uz komentāriem, diskusijā iesaistījās arī Liene Cipule. "Twitter" viņa pauž tikai savu personisko viedokli.
Ja cilvēks ir miris, 113 nav jāsauc. Ja cilvēks atbild, ka viņam viss labi un patīk gulēt grāvī, 113 nav jāsauc. Ja cilvēks izrādās maisā ietīta Ziemassvētku eglīte, 113 nav jāsauc.
— Liene Cipule (@LieneCipule) December 3, 2022
Apkopoju.
— Liene Cipule (@LieneCipule) December 4, 2022
Ja atrod uz ielas cilvēku:
1.iet klāt un uzrunā
2.pārbauda, vai elpo. Pulsu var meklēt,ja zina kur
3.ja elpo/neelpo, nav pārliecības dzīvs vai miris, zvana 113 un uzsāk sniegt pirmo palīdzību līdz brigādes atbraukšanai
4.ja tiešām nepārprotami miris - zvana policijai.
Uz ārkārtas tālruni 133 jāzvana situācijās, kad cilvēka dzīvība ir apdraudēta un palīdzības saņemšanā izšķirošas ir minūtes – ir gūta ļoti smaga trauma vai ir pēkšņa saslimšana un neatliekamā medicīniskā palīdzība nepieciešama nekavējoties.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)