Viņa nomira, nezinot, ka izglābs miljonus. Modernās medicīnas māte Henrieta Laksa

Henrietai Laksai 1951. gadā, tikai 31 gada vecumā, neilgi pēc piektā bērna piedzimšanas tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis. Tajā laikā daudzas slimnīcas ASV joprojām nodalīja tumšādainos pacientus no cilvēkiem ar gaišu ādas krāsu - kad sievietei parādījās pirmie slimības simptomi, viņai bija ierobežotas iespējas sākt ārstēšanos. Visbeidzot viņa vērsās Džona Hopkinsa slimnīcā Baltimorā, Merilendā - tā bija viņai vispieejamākā ārstniecības iestāde.

Palāta, kurā sieviete nonāca, sakritības dēļ atradās netālu no pētnieka Džordža Geja kabineta.  Gadu desmitiem ilgi viņš mēģināja audzēt cilvēka šūnas savā laboratorijā. Lai diagnosticētu audzēju, Henrietas Laksas ārsts nosūtīja kolēģim Džoržam Gejam nelielu audu paraugu. Tiesa, bez Laksas piekrišanas - viņai to vienkārši neviens nepateica. Un tieši šis fakts vēlāk radīja dažādas ētiskas dilemmas, kuras tiek risinātas vēl šodien. 

Atgriežoties Džordža Geja laboratorijā, - Henrietas Laksas šūnu paraugi tajā radīja īstu revolūciju.

Līdz šim mēģinājumi audzēt cilvēka šūnas ārpus ķermeņa bija neveiksmīgi, taču Henrietas šūnu paraugs to drīz vien mainīja. Tas palīdzēja radīt jaunus, revolucionārus veidus, kā pasaulē ārstē daudzas slimības.

Lielākajai daļai cilvēku šūnu dzīves ilgumu ierobežo dabisks process, ko sauc par novecošanu. Cilvēka organisma šūnas laika gaitā dalās un vairojas, un katras atkārtotās DNS replikācijas precizitāte samazinās.

Katras DNS virknes galā atrodas "aizsargvāciņi", kas pazīstami kā telomēras - tie novecošanās rezultātā saīsinās, līdz galu galā DNS virknes ir neaizsargātas un rodas kaitīgas mutācijas. Šīs mutācijas mēdz būt saistītas ar vēzi un citām ar vecumu saistītām slimībām. Lai pasargātu no tā, replikācijas mehānisms šūnu iekšienē spēj noteikt šo telomēru saīsinājumu un panākt, ka pēc noteikta laika tie pārstāj dalīties.

Parasti cilvēka šūnas spēj sadalīties apmēram 50 reizes, pirms tās sasniedz novecošanu.

Henrietas šūnas bija citādas - tās varēja dalīties un atkārtoties bezgalīgi. Tas padarīja šos paraugus perfektus medicīniskiem pētījumiem. Drīzumā sievietes šūnas tika pavairotas un izsūtītas darbam pētniekiem visā pasaulē.

Šūnu līnija tika nosaukta par godu šūnu devējai Henrietai Laksai: "HeLa". Tā ir pirmā un medicīnā visbiežāk izmantotā šūnu līnija.

Miljoniem cilvēku "HeLa" šūnas ir ne vien glābušas dzīvību, bet pat dāvājušas iespēju piedzimt. Laksas šūnas tika izmantotas, lai izveidotu pirmo poliomielīta vakcīnu, zāles pret dažādām onkoloģiskām saslimšanām un izstrādātu "in vitro" (ārpus ķermeņa) apaugļošanas metodi. Šīs šūnas palīdzējušas gēnu izpētē, izmantotas būtiskos vēža un AIDS pētījumos. 

1951. gadā neviens Henrietai Laksai neprasīja piekrišanu izmantot viņas audu paraugus, tāpēc ne viņai pašai, ne viņas ģimenei nebija ne mazākās nojausmas par sievietes ieguldījumu pasaules medicīnas vēsturē. 

Laksas stāsts dienas gaismu ieraudzīja 50 gadus vēlāk, pateicoties žurnālistei Rebekai Sklota, kura uzrakstīja par viņu grāmatu. 

CNN vēsta, ka šogad oktobrī Henrietas Laksas ģimene iesniegusi tiesā prasību pret Thermo Fisher Scientific Inc. par netaisnīgu iedzīvošanos, bez atļaujas iegūstot no viņas audu paraugus un šūnas un gūstot peļņu. Izpētīts, ka korporācija ražo 12 produktus, kuru sastāvā ir "HeLa" šūnu līnija. 

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!