Cilvēki, kas sasnieguši vēlīno briedumu, nereti nonāk sociālās aprūpes centros. Vai tas ir bijis pašu lēmums, no kā ir bail, kā pietrūkst un ko viņi vēlētos, lai justos tur sociāli dzīvi, stāsta Apollo.lv dokumentālā projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" varoņi - seniori, kuri mīt aprūpes centros. Šoreiz - 75 gadus vecās Ināras stāsts.
"Es biju slima ļoti. Pēc tam [biju] slimnīcā. No slimnīcas – aprūpes centrā. No aprūpes centra – uz pansionātu," savu stāstu sāk Ināra. Viņa valsts sociālās aprūpes centrā Rīgā mīt no 2022. gada marta.
Lēmumu par pārcelšanos uz centru sieviete pieņēmusi kopā ar savu meitu.
"Man mājās ir ļoti slikti apstākļi. Tur nav iespējams mani kopt. Nu un tā mēs nolēmām, ka man labāk būs pansionātā."
Ināra teic, ka jūtas centrā apčubināta un aprūpēta. "Ja man kaut ko vajag, es varu pakliegt. Kas tad man mājās būtu? Nekas! Diezgan grūti mūsu tie apstākļi."
Sieviete beigusi vidusskolu Rīgā. Inārai ļoti paticis tur mācīties, bet vēlāk tā izformēta. "Maz cilvēciņu bija, un pēdējo klasi mēs aizgājām kaut kur Purvciemā mācīties. Un tas nebija tas…"
Vēlāk strādājusi par apkopēju. "Es ļoti ilgus gadus strādāju par apkopēju. Un es par to nekaunos!
Nē, nu ir jau cilvēki, kas kaunas – apkopēja, kas tad tas ir? Un tad, ja nebūs apkopējas, – kā tad būs? Tad būs netīrumu kalns un uz mēsliem paslīdēs kāja."