"Doma, ka es ļoti gribu staigāt, mani tur. Es piecelšos." Kā dejotāja Līga Laudiņa nokļuva ratiņkrēslā

Līga dejo kopš bērnības. "Tā bija mana sirdslieta," viņa saka. "Braukāju uz sacensībām, piedalījos Dziesmu svētkos, nevarēju iedomāties savu dzīvi bez dejošanas."

Īsi pēc 14. dzimšanas dienas, 2021. gada janvārī Līga nokļuva Bērnu slimnīcā. Viņai bija liels klepus un augsta temperatūra, sāpes krūtīs, apgrūtināta elpošana. Aizdomas par kovidu neapstiprinājās. Tāpēc Līgai veica lumbālpunkciju (mugurkaula smadzeņu šķidruma paņemšana – red.).

Līga stāsta, ka, vēl slimnīcā esot, pēc tās sākušās problēmas: "Sākās milzīgas galvassāpes, attīstījās galvas reiboņi. Nevarēju paiet bez turēšanās. Man ļoti bieži bija augsta temperatūra, bet man neticēja, jautāja: tu uzkratīji to termometru? Sēdēja klāt un skatījās, kā es mēru, jo domāja, ka es tēloju."

"Manuprāt, šī attieksme veidojās pēc neveiksmīgās lumbālpunkcijas," domā Līga.

Ratiņkrēslā Līga nonāca 2021. gada jūnija sākumā. "Biju Vidzemes slimnīcā rehabilitācijā ar cerību, ka krišana un reiboņi pāries. Bet tur man palika sliktāk, mani nosūtīja uz uzņemšanu. Bija tik slikti, ka es raudāju. Bet ienāca daktere, teica, ka man nepalīdzēs, ka zāles man nedos, lai mēs ejam prom.

Aizbraucām atpakaļ uz rehabilitācijas nodaļu, man iedeva pretsāpju zāles, un mēs aizbraucām mājās."

"Es vairs nevarēju paiet, man sākās milzīgas muguras sāpes. Liekot labo kāju pie zemes ar pilnu svaru, ir sajūta, it kā iziet elektrība cauri kājai. Līdz ar to es nevaru paiet," stāsta Līga. "Ratiņkrēsls bija vienīgā iespēja, kā es varēju pārvietoties ārpus mājas."

Līga atzīstas, ka, nokļūstot ratiņkrēslā, bijis grūti sevi pieņemt. Emocionāli smagi bijis skatīties, kā uzstājas viņas deju grupa, kurā viņa burtiski uzaugusi. "Bijuši grūti momenti, raudāšanas, sevis nepieņemšana... Bet lēnām sāc pieņemt sevi, kāds tu esi."

Latvijā Līgai nav iespējams palīdzēt. Šobrīd Līgas ģimene gaida ziņas no Vācijas, kur ārsti apņēmušies palīdzēt. "Gribu pateikt lielu paldies fizioterapeitiem visai rehabilitotogu komandai," saka Līga.

"Tie bija cilvēki, kas man ticēja, atbalstīja, iedrošināja, ka es to varu. Ka man viss sanāks, ka varbūt atkal varēšu kāpt un skatuves un dejot. Dejošanas man ļoti, ļoti pietrūkst. Deja man nozīmē visu."

Līga ir apņēmības pilna. "Reizēm ir ļoti grūti, liekas, ka varētu padoties. Bet tā doma, ka es ļoti gribu staigāt, mani tur. Es piecelšos. Un es staigāšu."

Pēc šī sižeta publicēšanas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Zane Straume izteikusi dziļu nožēlu par situāciju, kādā veselības stāvokļa dēļ nonākusi Līga Laudiņa.

"Situācija ir ļoti sarežģīta, pacientes ārstēšanā ir bijuši iesaistīti vairāki mūsu un arī citu slimnīcu speciālisti, skaidra diagnoze un veselības stāvokļa pasliktināšanās cēlonis, pēc mums pieejamās informācijas, vēl jāpēta.

Lai arī katrs pacients un viņu tuvinieki vienmēr vēlas ātras un skaidras atbildes no ārstiem un citiem speciālistiem, ir situācijas, kad tas dažādu objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams.

Mēs vēlam, lai Līgai iespējami drīz ir skaidri patiesie veselības stāvokļa cēloņi un izdodas atgūt veselību. Lai neatlaidība un iekšējais spēks palīdz šajā ceļā," vēsta Zane Straume.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle vienlaikus atvainojusies, ja slimnīcas darbinieku attieksme ir radījusi papildu satraukumu jau tā sarežģītajā dzīves brīdī.

"Mēs neesam informēti par konkrētajām situācijām, to norises laiku un iesaistītajiem darbiniekiem, tāpēc nevaram tos identificēt un veikt kādas darbības.

Taču varu apstiprināt, ka Bērnu slimnīcā mēs katru dienu mērķtiecīgi stiprinām darbinieku pārliecību, ka pacientu pieredze ir tikpat svarīga kā ārstniecības rezultāti," viņa piebilst.

Kā norāda Zane Straume, paciente un viņas ģimene var palīdzēt sasniegt šo mērķi, iesniedzot sūdzību Bērnu slimnīcas mājaslapā.