Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pedagoģe Ieva Bērziņa norāda, ka cilvēks jūtas droši sakārtotā un saprotamā pasaulē. Tāpēc gan senatnē, gan šodien cilvēki, sev atbilstošā veidā, strukturē telpu un laiku. Zemnieka laika ritējumu noteica debesu ķermeņu - Saules, Mēness un Zemes - savstarpējā kustība, kas vērojama dabas norisēs - dienas un nakts mijā, gadalaiku maiņā, gadu ritējumā.
Viņa uzsver, ka dabas cikli veidoja zemnieka darba un atpūtas ritmu, kurā svētki kalpoja par atskaites punktiem laika mērīšanai. Būtībā latvieši svin gaismu, precīzāk - iezīmīgus brīžus Zemes un Saules kopīgajā riņķa dancī. Vai tā būtu gada garākā diena un īsākā nakts, kā tas ir Jāņos, vai otrādi - īsākā diena un garākā nakts, kā Ziemassvētkos, katri gadskārtu svētki daudzina Saules dievišķo gaismu, ikreiz piešķirot tai citu tēlu un vārdu - Metenis, Lieldiena, Ūsiņš, Jānis, Miķelis, Mārtiņš.
Mārtiņdienas simbols ir gailis. Gailis ir gaismas saucējs, tā dziesma atskan kā vēstnesis saules lēktam. Savukārt sarkanās krāsas simbolika saistīta ar uguni un dzīvību.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no senākajiem un plašākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā. Tā platība ir 87 hektāri un tajā izvietotas 114 senceltnes no visiem Latvijas novadiem.
Muzejā notiek krājumu komplektēšanas un glabāšanas, izglītojošais, pētnieciskais un restaurācijas darbs. 2024.gadā muzejs svinēs savu simtgadi. Muzejam ir arī divas lauku ekspozīcijas to dabiskajā atrašanās vietā - muzejs "Vēveri" Vecpiebalgas pagastā un zvejnieku sēta "Vītolnieki" jūras krastā Rucavas pagastā.