No ziedlapiņām līdz žņaugšanai ar bērnu uz rokām. Kā Kristīna Iņģe tika ārā no vardarbības elles

Pēc tik skaista iepazīšanās posma sākās kopdzīve, kurā romantikas vietā sākās murgs. Kristīna stāsta par viņas telefona pārbaudīšanu, lai meklēt kaut kādus pierādījumus, ka viņai ir mīļākie.

"Mēs tik tikko esam sākuši dzīvot kopā – kādi pierādījumi? Ko tu meklē manā telefonā nakts vidū?"

Kristīna stāsta: meklējusi vainu sevī. Varbūt kaut ko nepareizu izdarījusi? Devusi kādu nepareizu signālu? Devusi iemeslu vīrietim tā domāt?

Nakts pārbaudes turpinājās. Un pārmetumi. Viņa sarakstoties ar vīriešiem. Kristīne nolēma: sīkums. Ar to var tikt galā. Pierādīšu, ka esmu labākā sieva!

“Viņš vēlējās, lai es viņam blakus esmu kā lellīte,” stāsta Kristīna. “Ar gariem matiem, ko viņš neļāva griezt nost, jo tad es nebūšu sieviete. Kleitā, augstpapēžu kurpēs, ko viņš arī pats man pirka.”

Vīrietim tādas vēlmes – labi, domāja Kristīna, man jau nav grūti uzvilkt tās augstpapēžu kurpes. Bet... “Sanāk, ka es esmu izmainīta visa – tāda, kāda es neesmu.”

Kristīna ar vīrieti sāka gaidīt bērniņu. Viss bija labi, bet tad... Kristīna nopirka mašīnu un tai gadījās problēma, kuru vajadzēja novērst. Vīrietis par to nelikās ne zinis. Bet, kad Kristīna bija satikusi meistaru, kurš visu izdarīja, mājās viņu sagaidīja skandāls: “Ar telefona numuriem apmainījāties? Nu, kad būs randiņš? Čikāties iesiet?”

Pie šāda veida pārmetumiem Kristīna jau sāka pierast. Viss turpinājās ar morālu pazemošanu: kā tu izskaties, tu pat nekrāsojies, kāds ir tavs vēders, tu pēc sievietes neizskaties...

Tagad Kristīna saka: man vajadzēja bēgt projām.

Kad Kristīna bija septītajā mēnesī, vīrietis viņu pagrūda. Pagrūda tā, ka viņa atsitās pret sienu un nokrita. Kristīna bija izmisumā: ko man šajā situācijā darīt?

Viņa... neaizgāja. Nezināja, kur likties, pirmo reizi saskaroties ar vardarbību.

Bija arī kauns kādam kaut ko stāstīt – pati viņu bija izvēlējusies.

Kristīna nespēja iziet no mājas, dienām raudāja un bija kritusi depresijā. Kad vīrietis sāka darīt pāri Kristīnas dēlam, viņā beidzot pamodās lauvene. “Tu mani vari aiztikt, bet mani dēlu tu neaiztiksi.” Tomēr, kad piedzima meitiņa, Kristīnai vēl bija ilūzija – varbūt kaut kas mainīsies. Es būšu tā foršā, es viņam būšu dāvājusi bērnu. Kad meitiņu vajadzēja reģistrēt, vīrietis paziņojis, ka vispirms taisīs DNS testu.

Meitiņa piedzima ar šķidrumu galvā. Bija pieraksts pie ārsta, lai taisītu sonogrāfiju, bet to nevar izdarīt, jo bērnam nav personas koda.

"Es viņam metos uz ceļiem un lūdzu, lai piereģistrē bērnu, jo nav laika. Bērnam ir nepieciešams ārsts."

Tad viņš apžēlojās... Tomēr mājās meitiņu pat rokās nepaņēma. Turpinājās aizvainojumi, kamēr notika šausmīgs notikums. Kristīnu ar dažu mēnešu veco meitiņu rokās vīrietis sāka žņaugt

Kad ieradās policija, vīrietis pavēlējis Kristīnai klusēt. Tas esot parasts strīds, viņš teica policijai. Un viņa arī neko nepateica. Jo viņai bija bail.

Bet tas arī bija pēdējais piliens. Kristīna saprata: jābēg ar abiem bērniem. Atrada dzīvokli, bet ar to jau viss nebeidzās. Vardarbība vēl ilgi turpinājās. Taču tagad beidzot ir miers. Nu Kristīna var par to runāt. Un tagad viņa ir laimīgi precējusies un tas, kas bijis, tagad liekas kā ļauns murgs. Kristīna saka: "Iespējams, man bija jāgūst kāda mācība, kas mani izmainīja kā cilvēku."

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā: