Maestro: Kādreiz pat ar skaudību skatījos uz citām ģimenēm, kur bērni ar vecākiem apkampjas un bučojas

Viņš stāstīja par saviem vecākiem un viņu attieksmi, kas ielicis pamatus tam, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir. "Vecāki mani kaut kā nostādīja tā, un, iespējams, ka pat tā nedomāja, bet es kādreiz pat ar tādu skaudību skatījos uz citām ģimenēm, kur bērni ar vecākiem apkampjas, bučojas, nu tādas ļoti maigas attiecības rādīja. Bet mums vienmēr bija tādas, nu, pa gabalu, un tas tā arī ir līdz šai dienai. Es tā nemāku.

Atceros, ka mammai savulaik pielīdu, kad biju vēl jauns un dzēru, un kaut ko jauku gribēju teikt, uz ko mamma man atbildēja: "Cik tev vajag?"

Tas mums tā bija, bet katrā ģimenē jau ir savādāk. Piemēram, es nezinu, kas ir mans krusttēvs, esot kaut kāds dzērājs bijis. Citam atkal krustmāte un krusttēvs spēlē lielu lomu ģimenē."

Pauls nenoliedz, ka cilvēkus labāk tur tālāk nekā tuvāk. "Jā, man draugu nav. Man ir ļoti labi kolēģi, mūziķi, ar kuriem daudz ko esam darījuši. Tas ir diriģents Māris Sirmais, tas ir ķirurgs Andrejs Ērglis, katru nakti gandrīz pārrunājam visu, ko vajag un ko nevajag. Šos cilvēkus es ļoti cienu. Viņi ir lieliski sava amata darītāji.

Un Māris, viņš ir fanātiķis. Beigts, protams, labā nozīmē beigts.

Bet vārdam draugs ir pavisam cits jēdziens, un tādu man nav."

Pilnu interviju ar maestro par ģimeni, skatuvi, atmiņām - siltām un skaudrām - lasi tiešsaistes žurnālā "Klik".