Sejas identiskas. Ģimene, valsts un valoda katrai sava. Kā satikās dvīnes pēc 13 atšķirtības gadiem (1)

Kaut kur kur pasaulē ir vēl vien tāda kā es

Vienu meitenīti, vārdā Solimeni, nabaga mamma ievietoja bērnunamā. Otru, Ngujenu, slimīgāko no abām meitenēm, adoptēja viņas māsa ar savu partneri. Pāris, kurš dzīvoja lauku ciematā, mīlēja Ngujenu un audzināja kā pašu meitu.

Solimeni četru gadu vecumā adoptēja amerikāņu pāris no Čikāgas. Viņi bija lidojuši uz Vjetnamu ar sapni paplašināt ģimeni. Viņi apmeklēja bērnunamu, izvēlējās Solimeni, un viņa izauga Amerikas Savienotajās Valstīs kopā ar pieciem brāļiem un māsām.

Gan Ngujenas, gan Solimeni adoptētāji neslēpa meitenēm, ka viņas ir adoptētas. Viņas – viena Vjetnamā, otra Amerikā – zināja, ka ir dvīnes. Taču abas bija pārāk mazas, lai domātu par kādu tikšanos vai sazināšanos.

"Es biju ziņkārīga, gribēju zināt par savu dvīņumāsu vairāk. Zināju, ka viņa dzīvo Amerikā," stāsta Ngujena.

Taču viņa auga ar domu, ka, visticamāk, nekad neaizbrauks uz Ameriku un droši vien tā arī nekad nesatiks savu dvīņumāsu. 

Arī Solimeni Amerikā par savu dvīņumāsu šad  un tad iedomājās. Tomēr viņa nejuta pārāk lielu tieksmi iepazīties, vienkārši bija dīvaina sajūta: kaut kur pasaulē ir otra meitene, tieši tāda pati kā viņa…

Solimeni audžumamma rīkojas: uz Vjetnamu!

Ngujenas adoptētāji - rīsu vācējs un aukle - dzīvoja pieticīgā lauku ciematā, kurā bieži vien nebija elektrības. Ciemats atradās kalnos piekrastes reģionā, ko skāra taifūni. Protams, ģimenei nebija nekādu iespēju sameklēt Ngujenas māsu. Solimeni adoptētāju ģimene Amerikā dzīvoja pilnīgi citos apstākļos.

Solimeni audžumamma uzskatīja, ka viņas pienākums ir abas māsas atkal savest kopā. Viņa bija lasījusi vairākus pētījumus par dvīņu psiholoģiju un domāja, ka abām meitenēm ir jābūt kopā. Viņa pat domāja: atradīsim Solimeni māsu, atvedīsim uz Ameriku, un viņa būs septītais bērns mūsu ģimenē.

Viņa bija apņēmusies atrast Ngujenu. Viņa devās uz Vjetnamu, lai mēģinātu atrast kādu pavedienu bērnunamā. Viņa mēģināja iegūt adopcijas dokumentus. Viņa izmēģināja visu, bet tas bija visai izaicinoši, jo viņa neprata vjetnamiešu valodu, savukārt Vjetnamā gandrīz neviens nerunāja angliski.

Solimeni audžumammai paveicās – viņa nejauši iepazinās ar kādu vietējo sievieti, kas prata angliski un kļuva par viņas acīm, ausīm un tulku Vjetnamā. Pēc ilgiem meklējumiem amerikāniete atklāja, ka viņas adoptētās meitas māsu audzina viņas bioloģiskā tante un viņas partneris.

2008. gadā Solimeni mamma tikās ar ģimeni, iepazinās ar Ngujenu un parādīja viņai video ar viņas māsu. Galu galā viņa pajautāja Ngujenai - varbūt viņa vēlas braukt līdzi uz Ameriku un iepazīties ar savu māsu?

Ngujena pilnīgi ieslēdzās sevī. Nē, viņa teica. Galu galā, viņa pat nebija droša, ko tā amerikāniete no viņas grib un vai tā nav kaut kāda krāpšana. Visbeidzot viņas vienojās, ka amerikāniete atvedīs viņas māsu uz Vjetnamu. Tad jau redzēs…

Dvīnes satikās 13 gadu vecumā

Solimeni amerikāņu mamma sāka pārskaitīt naudu Ngujenas vecākiem, lai palīdzētu segt viņas audzināšanas izmaksas. Viņa bija sapratusi, cik ģimene ir nabadzīga. Tajā pašā laikā viņa apšaubīja pati sevi – kas gan viņa tāda ir, lai, izmantojot savas bagātās amerikānietes privilēģijas, ar naudas palīdzību panāktu Ngujenas pievienošanos māsai un viņas ģimenei Amerikā?

Kas gan es esmu, viņa domāja, lai ielauztos šajā ģimenē un mēģinātu aizvest meiteni, ko viņi ir audzinājuši, prom?

2011. gadā Solimeni amerikāņu mamma nolēma lidot ar Solimeni uz Vjetnamu.

Dvīnes satikās 13 gadu vecumā.

Pirmā tikšanās, kas notika lidostā, bija neveikla. Meitenes salīdzināja savus vaibstus un saprata, ka ir viena otras spogulis, bet… bet tas arī viss. Frizūras bija atšķirīgas, stili arī, lidostā valdīja troksnis un, pats galvenais, viņas nespēja sazināties valodas barjeras dēļ. Solimeni nerunāja vjetnamiski, bet Ngujena neprata angļu valodu.

Abas bija pārāk atšķirīgas. Solimeni patiesībā nepietrūka brāļu un māsu – viņai tādi bija viņas ģimenē Amerikā. Pēc vēl vienas māsas viņa nemaz tik ļoti neilgojās. Ngujena visu uztvēra daudz emocionālāk un bija ļoti laimīga satikt māsu.

Tomēr pavisam lēni, soli pa solim, māsas sāka tuvināties. Gods un slava Solimeni vecākiem, viņi darīja, ko varēja, lai abas māsas atkal kļūtu tuvas.

Beidzot nešķiramas 

Solimeni ģimene parūpējās, lai Ngujena varētu mācīties elitārā privātskolā Vjetnamā. Viņi īrēja dzīvokli, lai Ngujenas audžuvecāki varētu dzīvot netālu. Viņi arī parūpējās, lai Ngujenai un viņas ģimenei nekā netrūktu.

2016. gadā Ngujena nolēma mācīties Čikāgā. Tas bija grūts lēmums – pamest audžuvecākus un Vjetnamu. Taču viņa zināja: viņa atgriezīsies.

Šis ir stāsts ar laimīgām beigām: Amerikā dvīnes kļuva nešķiramas. Viņas mācījās vienā koledžā, iepazina viena otru. Tiesa, augstskola gan katrai bija sava. 

Pēc augstskolas beigšanas Solimeni sāka diplomātes karjeru, kas nozīmēja, ka māsām atkal bija jāšķiras. Taču nu jau viņas zināja, ka vienmēr atradīs ceļu, lai satiktos, kad vien tas būs iespējams.