"Viņām te nebija jābūt." Ģirts Slaviņš par stiprajām ukrainietēm, "Boršču" un kara beigām (1)

Neviens neko nemāk, visiem garšo 

Pirmās dienas atceries? To laikam nevar aizmirst...

Sākums bija uz lielu "urrā", bija lielas rindas un paši knapi mācējām ar to visu tikt galā. Var teikt, ka nemācējām. Pēc tam vasara bija krietni mierīgāka – Rīga jau vasarās vispār kļūst tukšāka. Ja sākumā bijām vakariņu vieta, tad tagad esam vairāk pusdienu vieta. Brīnumainā kārtā rindu nav, bet cilvēku daudzumu apkalpojam gandrīz tādu pašu kā pirmajās nedēļās. Varbūt vienkārši garākā laika sprīdī, pa mazākām kompānijām. Tagad nenāk tik daudz lielu kompāniju un nenāk veselām ģimenēm – atnāk viens vai divi, bet cilvēku skaits kopumā ir apmēram tāds pats.

Sākumā likās – ko dos, to ēdīs, galvenais atbalstīt. Bet tad visiem pieleca – paklau, bet garšīgi taču!

Jāatzīstas, ka man par to bija bail – ka sākumā atnāks daudzi, pateiks labus vārdus un tad tā plūsma apsīks. Bija arī cilvēki, kas sociālajos tīklos rakstīja: ēdnīcas ēdiens. Nu bet tāds tas mājas ēdiens ir, tuvs un pazīstams.

Tagad, rudenī, var redzēt, ka plūsma vispār neapsīkst, cilvēki nāk, ir atgriezušies no vasaras piedzīvojumiem, un viss notiek. Tas jau bija vislielākais nezināmais un risks arī man, ar nepazīstamām ukrainietēm kaut ko kopā darot – kāds būs rezultāts. Vai būs garšīgi. Cilvēki pieraduši pie tik dažādiem ēdieniem, piedāvājums, no kā izvēlēties, ir bagātīgs.

Bet ir garšīgi, un sāk veidoties cilvēku loks, kas nāk un nāk. Jā, tas ir atbalsts, bet viņiem arī garšo! Rīgas centrā tik daudzas mājas virtuves nemaz nav palikušas. Un es tomēr gribētu domāt, ka šī ir kvalitatīva mājas virtuve, ne gluži ēdnīcas līmenis. Arī produktus cenšamies iepirkt kvalitatīvus, protams, nav mums viss bio, "eko šmeko". Un produktu cenas ir augušas kopš brīža, kad mēs sākām, arī mums ir augušas.

Jūsu ēdiena cena?

Mums pagaidām ēdienam nav cenas – mēs joprojām esam biedrība, un ēdiens ir par ziedojumiem. Esam procesā, dibinām sociālo SIA, kas nozīmē, ka peļņas nav, dividenžu nav, visa peļņa ir jāiegulda kaut kādos sociālos darbos.

Pēc pusgada darbošanās varētu teikt, ka mērķis sasniegts: ir izdevies radīt nelielu bet stabilu vietu, kas 13-15 cilvēkiem var nodrošināt darba vietas. Iztikšana sanāk pieklājīga.

Es jau nezinu, kur tā nopelnītā nauda aiziet, bet redzu, ka ukrainietes vāc un ziedo armijas vajadzībām, gan kopā, gan dažādās grupiņās. Ne jau vienmēr viņas spēj vienoties par kaut ko vienu, bet tas jau normāli.

Daudzas sūta naudu ģimenēm, jo Ukrainā daudziem darba nav, īpaši vecāka gadagājuma vīriešiem, kas tur palikuši. Viņām pašām par savu iztikšanu arī jāmaksā – par dzīvokli, elektrību, kā visiem.

Boršča konvojs 

Kā vispār radās "Boršča" ideja?

Braucu ar džipu konvojā uz Ukrainu, vienreiz braucu – domāju, kāds taču tādu lietu uztaisīs, otrreiz braucu – bet neviens tādu ukraiņu ēstuvi joprojām nav uztaisījis. Ukraiņu virtuve ir raksturvirtuve, ukraiņu borščs ir UNESCO ierakstīts, un tur ir vēl daudz foršu lietu.

Tas bija slavenais Reiņa Pozņaka "Twitter" konvojs?

Jā. Bet mēnesi pēc kara sākuma neviens ukraiņu ēstuvi vēl nebija uztaisījis. Piezvanīju vienam paziņam, otram, tā nonācu pie trīs ukrainietēm, kas bija atbraukušas, pie "Stockpot" Lindas un Ričarda, kas mums atvēlēja savu pagrabiņu.

Ja trīs zvanus esi veicis un cilvēkiem ideju izstāstījis, reizēm ir tā, ka nav vairs atpakaļceļa, pat ja tev ir bail. Un bailes bija lielas.

Ukrainietes to uztvēra ļoti entuziastiski: jā, vārīsim, viss būs labi! Kaut arī viņām nebija nekādas pieredzes.

Izlietu boršču nesasmelsi.

Tieši tā! Bet toreiz likās – pāris nedēļas nogales to izdarīs, visus pabaros, ja būs slikti, teiks, ka tas jau bija tikai tāds "pop-ups". Tā jau arī bija plānots – pasākums uz dažām dienām, bez kādiem īpašiem solījumiem.

Atradās arī galvenā pavāre – es pat nezinu, kā, tas starp ukraiņiem pašiem notika, līdz ar to bija vismaz viens cilvēks, kurš kaut ko prot. Viņa atbrauca no Ukrainas trešdienā, piektdienā bija pirmā darba diena. Viņa mēnesi bija nosēdējusi pagrabā Krovpilņickā. Ar Latviju viņai bērnībā bijusi kāda saite, tā nu tas viss kaut kā notika pats no sevis. Kā Reinis Pozņaks saka, kosmosā kaut kas sakrīt.

Sākums bija tāds, ka tikai viens cilvēks virtuvē saprot, kas jādara, ātrums tāds, ka nav laika cilvēkus apmācīt. Cilvēku daudzums bija tāds kā tagad – bet ar rindām. Jo mēs tiešām nemācējām.

Bet cilvēki bija iecietīgi un pielaidīgi – un par to to milzīgs paldies, ka nenoraka to ideju jau pašā sākumā.

Protams, mēs nebijām profesionāļi, galīgi nemaz. Arī tagad daudz kas jāmācās.

Kā Reinis Pozņaks turpina nodarboties ar "Twitter" konvoju, tā tev ir boršča konvojs.

700 džipus aizsūtīt uz Ukrainu – tas ir tiešām grandiozi.

Mēs no "Boršča" esam divos džipos piedalījušies, būsim trešajā, tūlīt sūtīsim arī ģeneratorus un drēbes.

Bet "Boršča" galvenais uzdevums ir nodrošināt ukrainiešu dzīvi un darbu šeit. Bet viņas vienmēr atrod iespēju, kā palīdzēt Ukrainai.

Gribētos jau vēl dažas darbavietas radīt, varbūt uz ziemu tas arī izdosies. Kad viss būs labi un ies kā smērēts, kad nebūs ne pārdzīvojumu, ne strīdu un kašķu un viss būs labi, tad, es ceru, tas karš beidzot būs beidzies. Es domāju, tas vairs nav tālu.

Varu apliecināt, Ģirts man zvanīja, atvainojās ka viņš raud klausulē, bet ātri jāsarunā, kā tās kastes uz Ukrainu dabūt. https://t.co/IAO4kRlJD0

— UkReinis Pozņaks (@poznaks) October 10, 2022

Arī stiprās ukrainietes var saraudināt. Kāds ir tas stāsts par puisīti? Jau leģendas klīst.

Es pats klāt nebiju, bet tur esot bijis tā, ka visas ukrainietes raud. Runā, ka tas bijis Bendiku ģimenes jaunākais puika Indriķis, Hermaņa brālis. Viņam vecāki bija uz dzimšanas dienas ballīti pasūtījuši gardumus no "Boršča", ciemiņiem bija paticis, viņam bija paticis. Ciemiņi bija uzdāvinājuši kaut kādu naudiņu, un viņš visu to naudiņu atnesa uz "Boršču". Vecāki jau bija Ukrainai noziedojuši, pasūtot tos ēdienus, bet viņš noziedoja arī savu dāvanu naudu.

Atnāca ar aploksnīti, vilka ārā banknoti pēc banknotes, un ukrainietes stāvējušas un raudājušas.

Kad par to tā iedomājas, arī tagad acis paliek mazliet mitras.

Ne visiem būs, kur atgriezties

Kādu tu redzi "Boršča" nākotni? Šis ir ilgtspējīgs projekts, vai ne?

Viss atkarīgs no stiprajām ukrainietēm. Būs tādas, kas neatgriezīsies. Tas lielā mērā atkarīgs no kara beigu iznākuma. Ja Krima neatgriežas, tad, piemēram, Tatjanai Ukrainā īsti nav ko darīt.

Ja Krima neatgriežas, viņa faktiski visu ir zaudējusi.

Tādi stāsti ir vairāki, līdz ar ko "Borščam" droši vien būs turpinājums. Tas, protams, ir ļoti bēdīgi un skumji.

No otras puses, būs sarūpēta bāze, varēsim palīdzēt Ukrainai. Turpināsim te kaut ko darīt, vāksim naudu, lai tur kādu māju vairāk var atjaunot.

Lielākā daļa jau atgriezīsies, arī tās ukrainietes, kas pie mums strādā. Bet ne visiem būs, kur atgriezties, ne visiem būs spēks atgriezties. Ukraiņiem šis ir ļoti vienojošs moments, pat tie, kas paliks te, palīdzēs Ukrainai.

Kāda ir gatava te palikt un iesakņoties?

Man te bija pārmetumi, ka ukrainietes nerunā latviski. Pēc trīs, četru, piecu mēnešu būšanas šeit. Bet ir jāsaprot, ka tas cilvēkam ir ļoti nopietns lēmums. Ja kāds iedomājas, ka latviešu valodu ir viegli iemācīties, nedzīvojot latviešu vidē, tad vajag mazliet padomāt, kā tas viņām izskatās. Kursi ir 120 stundas gari. Tās ir pilnas trīs darba nedēļas, tam ir jāatrod laiks. Ja māte ir viena pati ar diviem bērniem, viņai jāstrādā, viņai jāmaksā par dzīvokli, elektrību, gāzi. Un tu esi viena. Atrast laiku starp visiem šiem pienākumiem nav tik viegli.

Pārmetumus par valodas nezināšanu viņas uztvēra ļoti sāpīgi. Vairākas jau bija pierakstījušās kursos. Tos kursus arī tā nemaz nevar dabūt. Un tas nav viegls lēmums: nolemt kārtīgi mācīties valodu. Iestājoties kursos, tu sev pasaki, ka tu pieļauj, ka tu šeit paliksi ilgāk. Mums nesen viena ukrainiete aizbrauca atpakaļ – no pirmās dienas viņai viss bija gatavs aizbraukšanai. Viņa mantas no čemodāna ārā neņēma. Tikko kā Ukrainā atvērās fabrika, kur viņa varēja dabūt darbu, viņa aizbrauca. Bet ne visām tā ir.

Un valodas mācīšanās brīdis ir tas, kad tu pieņem lēmumu, ka tu vispār šeit varētu palikt. Un tas ir traģiski. Mums tas ir ieguvums. Jauni cilvēki ar bērniem, kuri būs lojāli, kuri runās brīnišķīgā latviešu valodā. Bet Ukrainai karš būs viņus atņēmis.

Nešaubos ne mirkli, ka viens no plāniem tāds arī bija – ka daudzi aizbrauks un neatgriezīsies. Ka ilgtermiņā tas samazinās nācijas spēku. Bet es ticu, ka ukraiņi būs stiprāki un uzvarēs arī ilgtermiņā.

Valoda – kādam tas šķiet pieklājības jautājums. Tās frāzes jau viņas bija iemācījušās. Bet tā padziļinātāk izskaidrot zupas sastāvu, tās vairs nav pamatfrāzes. Mums ir Irina, kas runā brīnišķīgā latviešu valodā – bet viņa arī dzīvoja latviešu ģimenē. Ja kādam liekas, ka ukrainietēm labāk jārunā latviski, tad vajag ar viņām sākt draudzēties – būt draugam, kas runā ar viņām latviski, kas palīdz.

Mēs sakām – stiprās ukrainietes. Kā viņas vispār turas?

Viņām šeit nebija jābūt.

Viss.

Tas ir traģiski līdz saknei. Tā ir traģēdija.

Cilvēks jau sadzīvo ar traģēdijām. Ar laiku sadzīst, daži pāridarījumi pat aizmirstas. Bet ne šie. Šos ne viņas, ne mēs nekad neaizmirsīsim. Tā, kā mēs neesam aizmirsuši un neaizmirsīsim, ko mums nodarīja pāri, un nekad nepiedosim. Ar ukraiņiem ir tāpat. To nevar piedot. Bet dzīve turpinās, tev no rīta jāceļas, uz darbu jāiet, bērns pie ārsta jādabū... Kaut kā jāiemācās navigēt tajā Latvijas sistēmā. Tā viņas tur cīnās.

Ceturtdienās nāk brīvprātīgie, kas māca viņām latviešu valodu. Daudz viņu nav, jo daudzas skatās, kad varēs tikt atpakaļ. Viņas ļoti grib mājās. Ļoti, ļoti, ļoti grib mājās.

Atklāti sakot, es pat negribu domāt par to, ko viņas iekšēji pārdzīvo. Bet situācija liek uzlikt masku un būt stiprām.

Ja tev nav tīru trauku, ar tevi ir cauri! 

Tev taču ikdienā ir pašam savs darbs – kā tu tiec galā? Kā ar taviem spēkiem? 

Fiziska pārstrādāšanās tā nav, bet, esot tuvumā ar to netaisnību, ar to traģiskumu un sāpēm... Tas brīžiem ir… Grūti. Es apbrīnoju organizāciju "Gribu palīdzēt bēgļiem". Viņiem šie nav pirmie bēgļi. Apbrīnoju cilvēkus, kas palīdz bēgļiem ilgstoši. Tas prasa ļoti lielu cilvēcisko spēku.

"Borščam" sākumā palīdzēja ļoti daudz brīvprātīgo, un es esmu ļoti pateicīgs. Mani vecāki, vecvecāki, draugi, sievas radi un draugi. Mani kolēģi "Mobilly", kas mani šad un tad piesedz.

Pirmos mēnešus vienmēr bija daudzi brīvprātīgie, kas katru dienu palīdzēja, jo neviens nemācēja to procesu organizēt. 

Bet bija arī desmitiem cilvēku, ko es nepazīstu, un viņi nāca un darīja, un bez viņiem mēs netiktu galā. Es viņiem gribu pateikt lielu paldies, steigā nesanāca. 

Un bērni! Šādos brīžos tu ieraugi bērnus jaunā gaismā. Pirmajās nedēļās mana vidējā meita, piemēram, bija "Boršča" trauku mazgāšanas čempione. Tikai tad mēs uzzinājām, kas notiek, ja kādam nesanāk trauku mazgāšana. Tādā restorānā trauku mazgāšana ir ļoti specifiska nodarbošanās. Tu nevari būt perfekcionists – jo ir tehnika, kas to dara tavā vietā, bet tu nevari arī visu darīt pa roku galam, jo tad tehnika var iestrēgt. Tur jātrāpa pa vidu.

Mana vidējā, divpadsmitgadīgā meita vairāk nekā mēnesi pēc skolas nāca un vienkārši "mauca". Nāca klasesbiedri, nāca brālēni palīgā. It kā tas trauku mazgātājs, liekas, nav tā svarīgākā profesija, bet, tikko tev nav tīru trauku restorānā – viss! Ar tevi ir cauri! Trauku mazgātājs ir kritiski svarīga profesija!

Mans atklājums un ieteikums – piedalīties šādās lietās ar visiem bērniem. Tas satuvina. Emocionāli.

12-13 gadu vecumā bērni attālinās no vecākiem. Piedalīšanās dažādos šādos projektos ļoti satuvina, jaunā līmenī. Brīvdienās brauciet uz robežu palīdzēt – tie bēgļi nāk vēl un vēl. Un palīdzēt var un vajag ne tikai bēgļiem – ir simts un viena cita organizācija, kur var iet un palīdzēt. Latvijā ir daudz nabadzīgu cilvēku, slimu cilvēku, kuriem vajag palīdzību.

Kā tu domā, kad tas velna karš beigsies?

Es sen vairs neprognozēju neko. Katru rītu pamostos, eju cauri ziņām, meklēju kaut ko cerīgu. Es ceru uz labām beigām. Mums ir jāpalīdz pašiem sev, jāpalīdz ukraiņiem un jāpalīdz Ukrainai. Ja tu esi vesels plus mīnus 40 gadu vecs cilvēks, tev vispār nav par ko sūdzēties. Tu vari palīdzēt gan sev, gan citiem.