Atomkara draudi un biedējoši rēķini. Kā nesajukt prātā? (1)

Sporta endorfīni, Purvītis un debesis

Sandra Zilberta, Latvijas Transatlantiskās organizācijas stratēģiskās komunikācijas un mediju projektu vadītāja:

"Pirmā kārtā - ar acīm skatieties uz to, kas jums dod dzīvību. Ko uzskatot, jums ir tā kņudīgā, siltā, mazliet žilbinošā sajūta iekšā? Man: saule irbenāju rubīnos un beku samtainās mices mežā, ūdens klaida mirga upē uz supa, puķes un mani lapīši dārzā, Purvītis Mākslas muzejā un augstās debesis. Īpaši augstās debesis. Tās šoruden ļoti daiļas.

Otrā kārtā - darīt to, ko pašai gribas. Ja nezini - un es tiešām bieži nezinu, palīdz kafija un mandeļu kruasāns. Mirklis ar tiem abiem, un jau skaidrs, ko sirds vēl kāro.

Trešā kārtā, katru dienu dāvanā sev jādod sporta endorfīni. Atsperīga pastaiga ar pulsu 120, spēka vingrinājumi, airēšana un supošana, hantelīši un soļošanas trenažieris, ko draudzīgi saucu par Maitu. Smadzenēm ikdienā vajag to paveiktā fiziskā darba gandarījumu.

Un rumpi jātur, ne pati, ne apkārtējie nav pelnījuši ļunkanu rumpi redzēt!

Smadzenēm vajag arī šokolādi, draugus, labu zaļo tēju un smaržīgās sveces. Neliedziet sev to. Un atdodiet, kas dodams, bez skumjām. Es saku, paldies, Dieviņ, ka naudā paņēmi. Un tie, kas projām gājēji, lai raiti dodas turp, kur viņiem ejams. Neskumstiet un nelauziet sevi, bet gan izmantojiet to, ko pandēmijā esam ieguvuši, - sabiedrības atļauju pievērsties sev, audzēt savu iekšējo cilvēku un kopt sevī Paradīzes dārzu. Esiet veseli!

Es saku pilnu patiesību. Tas ir, ko es daru. Spītīgi, redzot, apzinoties realitāti, bet nelaižot sevī neko no fona. Un vēl - man ir privilēģija, ka mans darbs šoruden ir iespēja iedot savu mazo artavu tajā, lai Ukraina uzvarētu un lai pie mums karš nekad neatnāktu. Darbi, tikai īsti darbi ir palīdzīgi katra prāta un sirds līdzsvaram.”

Dzeja un kanēļmaizes

Una Rozenbauma, radošā direktore:

"Mieru un rīcībspēju man palīdz saglabāt tas, ka es nedrīkstu saplīst. Man nav neviena, uz ko paļauties tik ļoti, lai es varētu zaudēt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Kara sākumā sievietes raudāja, vīrieši stājās zemessardzē. Apkārtējais emocionālais lunaparaks jau kopš pandēmijas sākuma ir mani mazliet biedējis. No kalniņa augšup, ka tagad mēs ienīstam tos, tagad šitos, tagad tie stulbeņi, tagad šitie. Līdz lejai, kurā mums žēl to, šo un vēl sevis visam pa virsu žēl.

Panika ir ļoti slikts padomdevējs, tāpēc es izvairos viņu uzklausīt.

Man ir jābūt gatavai novest bērnus pagrabā, ja sākas uzlidojums, un jābūt gatavai viņiem uzcept kanēļmaizes, ja ir uznācis rudens drūmums.

Pāri visam mana prioritāte ir mana mentālā stabilitāte, un to uzlabot palīdz lasīšana, īpaši dzeja. Jo tad tev ir jāteleportējas citā pasaulē un kāda cita galvā. Vanna, vīns, draugi, galda spēles un izraudāšanās arī noder.

Tomēr visvairāk laikam kaut kā jauna un dzīvi apliecinoša radīšana. Vai tas būtu teikums, zīmējums, ķirbju zupa, scenārijs vai arī šis, ko es rakstu. Un bērns, ar kuru ceļā uz bērnudārzu mums jāmērās, kurš kuru vairāk mīl. Mīlestība ir atbilde.

Kumelītes, kanēļmaizes un Koens. pic.twitter.com/121Pl7sSqi

— Una Rozenbauma (@unaunaunauna) October 10, 2022

Bērni, vīns un vitamīni

Zane, radošā direktore

"Godīgi un pa īstam? Mieru saglabāt palīdz bērna pasaules skatījums. Varētu teikt, ka apzināti raugos caur viņa prizmu. Tas palīdz saglabāt veselo saprātu un vismaz mūsu mazo mikrokosmosu uzturēt kārtībā. Es tik labi un spilgti atceros savas astoņdesmito gadu bailes pakausī, ka ļoti mērķtiecīgi cenšos viņā radīt drošības sajūtu.

Bet vispār - jā, lauki palīdz. Un fotografēšana - labā brīža apstādināšana caur to un turēšanās pie tā, lai cik banāli tas skanētu.

Vīns, protams. Un B grupas vitamīni.

Un staigāt daudz."

Palīdz palīdzēšana

Elīna Kursīte, fotogrāfe un antropoloģe:

"Tas izklausīsies drusku pliekani, bet man palīdz palīdzēšana un sevis izglītošana. Nu, tur kaut ko noziedojot, kaut ko noorganizējot. Un sevis izglītošana par karu, kariem, vēsturi. Izglītošanās palīdz gan apzināties sevis nenozīmīgumu laikā un telpā, gan vienlaicīgi iedod arī tomēr to mierīguma sajūtu, kas tomēr ir mazliet paradokss. Tā sakot - ir veselīgi arī apzināties savu niecīgumu, ik pa laikam "atzūmojot" sevi lielajā bildē. Nu un tad vēl baldriāni, protams! Bez tiem jau vairs nekur."

Ne visi ir sajukuši prātā

Verners, mans draugs:

"Esmu vienmēr bijis "tendēts" uz domām par pasaules galu, bet publisku mierināšanu, jokošanos, "viss būs labi" uzvedību.

Pesimists ar optimista uzvedību.

To pašu apmēram piekopju tagad – koncentrējos uz darbu, uzmundrinu mājās sievu. Cits teiktu, ka ignorēju. Un viņam būtu taisnība.

Mēs praktiski neskatāmies kopā ziņu kanālus internetā un nepārrunājam politiskās lietas. Ļoti, ļoti, ļoti minimāli. Viņa skatās pirms gulētiešanas angļu jūtubes ziņas (BBC, CNN etc.) Es par to "besos", bet neko īpaši arī nesaku. Jo pats patērēju tikpat daudz info par un ap karu, taču no citiem avotiem.

Arī pirms kara sākuma un kopš 24. februāra 98% no tām lietām, ko pa dienu klausos austiņās, ja neskaita mūziku, ir krievu interviju/blogeru saturs: Juris Dudjs ("вДудь"), Katerīna Gordejeva ("Скажи Гордеевой"), vēsturniece Tāmāra Eidelmane ("Tamara Eidelman"), kino kritiķis Doļins ("Радио Долин"), Solodņikovs ("ещёнепознер"), bijušo TVRain žurnālistu intervijas, emigrējušo stand-up komiķu raidījumus, Navaļnija Live programmas utt.

Ne tādēļ, ka viņi saka, ka viss būs labi, bet tāpēc, ka es rodu caur tām mierinājumu – ne visi ir sajukuši prātā. Tā ir mana "metode".

Cenu un rēķinu stress mani īpaši nav skāris. Jo nezinu, kur ir robeža starp mediju un publikas uzkurinātu histēriju, kur ir reālā situācija. Un gan vienā, gan otrā gadījumā es ar savu "interesi" par to neko nevarētu ietekmēt. Esmu nomainījis visas lampiņas jau sen, nopirku elektrības patēriņa mērītāju. Lielāki elektrības rēķini ir "balto cilvēku problēma"."

Tiksim galā arī šoreiz

Ilze Akmene, psihoterapeite:

"Ja bail no atomkara, ir veca, laba recepte - no sirds izdzīvot katru dienu kā pēdējo.

Baudīt oktobra sauli, kas šogad ir dāsna. Lasīt labas grāmatas, skatīties labas filmas. Bibliotēkas ir vaļā, televīzijā var redzēt vērtīgas mākslas un dokumentālās filmas, arī par tālām zemēm.

Gatavojoties ziemai, var rūdīties. Katrs nevar peldēt jūrā, ezerā, upē, dīķī, bet daudzi var iet vēsākā dušā - tā arī būs vieglāk pārziemot.

Daži saka: pārtika jāpērk mazāk - nekas nebūs jāmet ārā un vēl notievēsi.

Var atgādināt sev - daudzi diezgan trūcīgi pārdzīvoja padomju laikus, 90. gadus, 2008. gada krīzi. Tiksim galā arī šoreiz. Jaunieši var konsultēties pie vecākiem un vecvecākiem.

Trauksmainiem cilvēkiem jāpadomā par saviem informācijas kanāliem. Varbūt mazāk ziņu, vairāk literatūras vai rokdarbu.”