FOTO ⟩ Meksikas noslēpumainajās piramīdās atrod sievietes skeletu, kurš ir tūkstoš gadu vecāks par pašu celtni (2)

Viņš rādīja uz visaugstāko piramīdu, kurai bija taisnstūra pamats, slīpi sāni un kāpnes, kas veda uz tās plakano, apmēram 15 metru augsto platformu. "Šo tufa iezi viņi ieguva tuvējā karjerā."

Viņš piebilda, ka abas mazākās būves, nosauktas par Vēja namu un Garākās nakts namu, ir būvētas no tā paša materiāla. Taču jautājums par to, kāda tieši senā sabiedrība šo vietu ir uzbūvējusi, paliek atklāts pat pēc vairāk nekā divdesmit gadu ilgušiem izrakumiem. Tas ir tāpēc, ka ir grūti noteikt, kas ir būvējis piramīdas. "Visādā ziņā šī vieta joprojām ir noslēpums un turpina mūs pārsteigt," teica Kafī. "Mēs turpinām atrast jaunu informāciju."

Templis laika skaitīšanai

Zināms ir tas, ka Trīspadsmit debesu nams bija templis, kas bija veltīts senatnē ārkārtīgi svarīgam uzdevumam - laika skaitīšanai. Pirms vairākiem gadsimtiem laika un gadalaiku uzskaite nebija viegls uzdevums. Nebija ne pulksteņu, ne kalendāru, tāpēc cilvēki lūkojās debesīs, lai zinātu laiku.

"Mūsdienās mēs laiku vērojam pulksteņos un skārienjutīgos telefonos, bet tolaik cilvēkiem bija jāvadās pēc Saules un Mēness,"

skaidroja arheoloģe un astronomijas muzeja direktore Rosana Kuiroza, kas strādāja pie izrakumiem kopā ar Gabrielu Zepedu no Meksikas Nacionālā antropoloģijas un vēstures institūta. "Šie cilvēki bija laika noteicēji."

Kuiroza paskaidroja, ka šī senā civilizācija uzbūvēja Trīspadsmit debesu namu kā kalendāro instrumentu, kas balstījās uz saules kustību gada laikā, un izmantoja to, lai noteiktu svarīgus datumus lauksaimniecībā.

Viņa teica, ka tā laika cilvēki ieguldījuši milzīgas pūles piramīdu celšanā, kas ir saglabājušās vairāk nekā 1500 gadu. Taču ironiskā kārtā viņu pašu stāsts ir gandrīz pilnībā zudis laika gaitā - daļēji tāpēc, ka viņi nav atstājuši rakstiskus tekstus, un tāpēc, ka spāņu iekarotāji Meksikā 16. gadsimtā iznīcināja seno sabiedrību.

Tomēr pamatiedzīvotāju kultūrām ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt un godināt viņu senču zināšanas un tradīcijas, jo īpaši tāpēc, ka viņu vēsture bieži vien ir nepareizi interpretēta vai aizmirsta. Tāpēc pēdējās divās desmitgadēs Kuiroza un Zepeda ir centušies savākt pēc iespējas vairāk faktu par senajiem laika noteicējiem.

Pielūdza telpas un laika radīšanu

Taču, neraugoties uz to, ka no šīs vietas tika atgūti daudzi artefakti, viņi vēl joprojām nav līdz galam apkopojuši tās vēsturi. Un šķiet, ka katra atbilde rada tikai vēl vairāk jautājumu.

"Viņi zina, ka senie laika mērītāji bija izsmalcināta civilizācija ar dziļu izpratni par astronomiju, arhitektūru un būvniecības principiem. Daudzas pirmskolumba kultūras pielūdza noteiktas dievības, bet šie cilvēki pielūdza telpas un laika radīšanu," teica Kuiroza. 

Savā arhitektūras projektā viņi, kā nu mācēja, atdarināja to, kas notika pasaules radīšanas laikā. Saskaņā ar pamatiedzīvotāju mutvārdu vēsturi svētās būtnes radīja pasauli, telpu un dzīvību un mācīja cilvēkiem uztvert Sauli kā atskaites punktu laika noteikšanai, skaidroja Kuiroza.

"Tāpēc cilvēki centās to imitēt arī uz Zemes. Vispirms tika organizēti četri pasaules stūri. Un tad Saule gada laikā pārvietojas pa visiem četriem stūriem. Tātad tas, ko jūs redzat templī, ir kopija tam, kas radās Visuma rašanās laikā."

Trīspadsmit debesu mājas četri stūri atbilst ziemas un vasaras saulgriežiem 21. decembrī un 22. jūnijā, kā arī diviem svarīgiem lauksaimniecības datumiem - 4. martam un 9. oktobrim -, kas norāda, kad ir laiks attiecīgi sēt un novākt ražu. Ja katrā no šīm četrām dienām nostājaties piramīdas kāpņu priekšā, Saule perfekti sasaucas ar attiecīgo stūri.

Piramīdu celtniecībā būvnieki izmantoja sarežģītus arhitektūras paņēmienus un materiālus. Viņi ieguva raupjus tufa iežus, kas veidojās no sacietējušiem vulkāniskiem pelniem, un novietoja tos tā, lai katrs posms palīdzētu citiem palikt savā vietā.

Lai gan šodien piramīdas var izskatīties raupjas un ne pārāk izsmalcinātas, Kafī paskaidroja, ka sākotnējie arhitekti nežēlojuši pūles, lai tās padarītu skaistas, rotājot fasādes un kāpnes ar glīti pulētu kaļķakmeni. "Viņi pavadīja divas līdz trīs dienas, lai to transportētu," viņš teica.

Lai piestiprinātu dekoratīvo kaļķakmeni, viņi ieguva dabisku līmvielu no kaktusa - lapām. "Kad sasmalcina nopala kaktusa lapas un atstāj tās mērcēties ūdenī, nākamajā dienā tās kļūst lipīgas," sacīja Kuiroza, skaidrojot, ka šo procesu, visticamāk, izmantoja senie celtnieki. "Ja to sajauc ar javu, iegūst spēcīgāku, līmei līdzīgu vielu," viņa piebilda.

Šo gadsimtiem seno metodi vēl šodien lieto daži šajā reģionā dzīvojošie pamatiedzīvotāji, un to izmanto ekoloģiskajā būvniecībā Meksikā. "Mēs atgūstam seno cilvēku zināšanas," sacīja Kuiroza.

Ko var secināt par tā laika sabiedrību?

Turpinot struktūru izpēti, arheologi atklāja, ka tajās patiešām glabājas ārkārtīgi vērtīgi priekšmeti, tikai ne zelts. Viņi atklāja 19 apraktus līķus - vīriešu, sieviešu, bērna un pat suņa -, kuri tiek pētīti.

Komandas sākotnējā hipotēze bija, ka šo vietu ir uzcēluši otomi (Meksikas pamatiedzīvotāji), kuru pēcteči šajā teritorijā dzīvo vēl šodien. Taču līdz šim arheologi nav spējuši veikt DNS analīzes, lai to pilnībā pierādītu.

"Mūsu DNS bankā vēl nav mūsdienu otomu DNS," sacīja Kuiroza.To iegūt nav vienkāršs process.

"Ir jāsaņem atļauja no kopienām. Un ir arī dažādi otomu cilvēki. Tātad tas ir ļoti sarežģīts pētījums, kas ir jāveic. Tas nav tik vienkārši kā šķiet."

Tomēr viens no skeletiem, kas atrasts pašā Trīspadsmit debesu nama virsotnē, deva arheologiem vielu pārdomām. Pamatojoties uz dažādām zīmēm uz kauliem, viņi vispirms uzskatīja, ka tas ir cilvēks - mednieks vai karotājs. Taču jaunākās DNS analīzes atklāja, ka tā bija sieviete. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka analīze parādīja, ka ķermenis bija daudz vecāks par pašām celtnēm. Lai gan piramīdas tika uzceltas mūsu ēras 540. gadā, sievietes skelets datēts ar 400. gadu pirms mūsu ēras, gandrīz tūkstošgadi agrāk.

"Šie cilvēki bija nesuši ķermeni līdzi, lai kurp viņi dotos, un viņi to nesa līdzi vismaz 950 gadus," sacīja Kuiroza. "Tas nozīmē, ka viņa bija ļoti svarīga sieviete. Tāpēc, kad viņi cēla tempļus, viņas ķermeni novietoja pašā augšā. Bet mēs nezinām, kas viņa bija un kāpēc viņa bija tik īpaša."

Kāpjot augšup pa kāpnēm, uzmanīgi soļojot, jo tur nebija margu, pie kurām turēties, žurnālists mēģināja iztēloties noslēpumaino kultūru, kas piramīdu bija padarījusi par savu svēto senču pēdējo atdusas vietu. "Iespējams, ka viņi bija matriarhāla sabiedrība,"

žurnālistam teica Kafī. Senatnē tā nebija pārāk izplatīta sabiedrības struktūra.

Turpmākā ģenētiskā analīze atklāja vēl citus pārsteigumus. Kad komanda veica skeletu genomiskās analīzes, viņu DNS atklāja ģenētisko līdzību ar vairākām citām Meksikas tautām, tostarp nahuas, purepecha, tarahumara un maiju tautām. "Tātad šī vieta, iespējams, ir bijusi multikulturāla pulcēšanās vieta, kur sanāca cilvēki no visas Meksikas," teica Kafī.

Arheologi cer atklāt vēl vairāk kādreiz aizmirstās vietas noslēpumu un salikt kopā šo izsmalcināto laika mērītāju puzli. Tik daudz no šīs sabiedrības vēstures ir pazudis laikā. "Tieši tāpēc arheoloģijas zinātne ir tik interesanta, jo tā var palīdzēt mums atklāt pagātni," sacīja Kuiroza.

"Mūsu senči ir daudz ko piedzīvojuši, tāpēc mēs esam parādā viņiem, lai atgūtu viņu stāstu pēc iespējas pilnīgāk. Kā gan mēs varam atcerēties šādas zināšanas un gudrību, ja ne stāstot [viņu] stāstu atkal un atkal?" teica arheoloģe.