"Ir ļoti svarīgi neaizmirst par karu, jo nav iespējas nogurt no tā, kamēr mēs neuzvarēsim," par karu Ukrainā stāsta iedzīvotāja Ksenija Drahaņuka, kura uzreiz pēc 24. februāra nodibināja labdarības organizāciju "Zemlyachki. Ukrainian Front", lai palīdzētu sievietēm, kuras devušās karā. Šo mēnešu laikā viņas komanda ir veicinājusi humānās palīdzības sūtījumu piegādes sievietēm, kas devušās frontē, kā arī sniegt cita veida pakalpojumus. Ksenija "Apollo.lv" pastāstīja drosmīgo sieviešu stāstus, savu ceļu līdz palīdzības sniegšanai un organizāciju, kas aktīvi sniedz humanitāro palīdzību tūkstošiem sieviešu.
Sievietes karā
Organizācija sociālajos tīklos un citos resursos vēsta par dažādu sieviešu iemesliem doties karot. Ksenija stāsta, ka sieviešu stāstu ir daudz un tie ir dažādi.
24 gadus vecā Lea vēsta: "24. februārī sapratu, ka man šeit ir jābūt, man jādara viss iespējamais, jo mana ģimene palika okupētajā teritorijā un gaida manu atgriešanos un mūsu zemes atbrīvošanu. Mana motivācija ir mana ģimene, mani cilvēki un katrs cilvēks, kurš cieš no kara."
Ukrainas iedzīvotāja Oļa līdz 24. februārim rūpējās par bērnu. Šobrīd viņa ir feldšere. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņa armijai pievienojās kā brīvprātīgā. Viņa aizveda trīs gadus veco dēlu pie māsas uz ārzemēm un devās uz fronti, lai palīdzētu karavīriem.
Oleksandra Rjazanceva līdz 24. februārim strādāja par kostīmu mākslinieci un stilisti. Sākoties karam, viņa pievienojās bruņoto spēku rindām un šobrīd atrodas kaujas laukā.
"Armijā tu neesi sieviete, bet gan cīnītāja. Un pašas meitenes sevi nedēvē par sievietēm karā, viņas sauc sevi par karotājām, īpaši tās, kas dienē jau vairākus gadus. Kad sievietes sevi uztver kā militārpersonas, vīrieši viņas uztver tāpat. Ja uzsvērsi to, ka esi sieviete, tevi neuztvers kā līdzvērtīgu. Armijā visas robežas ir dzēstas - ir tikai militārpersonas.