"Ja godīgi, viņi visi tur nomirs..." Ko par mobilizāciju domā krievi, kuri jau karojuši Ukrainā (14)

Tā mēs nokļuvām Izjumā [Harkivas apgabalā]. Atrados [frontes līnijā] trīs dienas un atkal piedzīvoju atklāsmi, kad mūsu pašu artilērija trāpīja mums. Tad sākās tās stulbās pavēles. 

Esmu ilgi dienējis un saprotu, kad mani sūta uz kautuvi. Es vīrietim ar lielajiem uzplečiem teicu: "Es neesmu kaut kāds kauliņš, bet gan Krievijas armijas karavīrs - jūs nevarat mani vienkārši atstāt novārtā". Viņš man atbildēja: "Jūs esat tikai gaļa. Jūs esat trešā bataljona dalībnieks. Vai jūs zināt, kur nosprāga iepriekšējie divi [bataljoni]? Jūs arī šeit nosprāgsiet". Bet manas vienības komandierim viņš teica: "Sūtiet savu gaļu uz priekšu". 

Viņi mēģināja virzīties uz priekšu un iemeta mūs Ukrainas bruņoto spēku "midzenī", kur atradās tanki, artilērija un ložmetēji. Mēs bijām tikai 40 [karavīri].

No rīta pamosties kā viens cilvēks, bet vakarā jau esi cits cilvēks. Ar tevi notiek biedējošas metamorfozes. No tā, cik akls esi bijis. Un kurls.

Divas vai trīs dienas gulēju ierakumos un aizbraucu ar pirmo mašīnu, ko varēju atrast. Ielēcu pirmajā transportā, kas izbrauca no mūsu pozīcijas, lai savāktu pārtiku un munīciju. Sākumā viņi man teica, ka "neņem atkritējus", bet es atbildēju: "Man ir ložmetējs, tāpēc jūs mani jebkurā gadījumā ņemsiet līdzi".

Aizbraucu uz Izjumu, kur atradās mūsu štābs. Stādījos priekšā un teicu, ka tas ir viss - es oficiāli izstājos. Sākās psihologu, politisko darbinieku vietnieku darbs. Viņi mēģināja mūs pārliecināt, solot zelta kalnus...

Pēc tam nokļuvu Brjankā, kur tādus kā es, [kas vēlējās izstāties], uzreiz aizveda nezināmā virzienā. Tajā brīdī es nolēmu krāpties. Es visiem stāstīju: "Puiši, ko jūs, es neesmu atteicies - man ir jādodas ar ģimeni ceļojumā. Atpūta un tad atpakaļ! Esmu nošāvis tik daudz ukraiņu, ka manas rokas līdz elkoņiem ir asinīs. Mana vienība ir zvēri, kuri bez manis nekur neaizbrauks. Acīmredzot es notēloju pārliecinoši - es aizbēgu.

Domāju, ka [mobilizācija] ir tikai [kara] atlikšana līdz aukstajam laikam. Līdz brīdim, kad Eiropa sasals. Neredzu, kā šī kara gaita varētu mainīties. Zaudējumi būs milzīgi: ja šobrīd vienā kaujas laukā ir 10 kājnieki, tad drīz tajā pašā laukā būs 100 cilvēki. Zem [ukraiņu] artilērijas.

Kā šie 300 000 cilvēku ar ložmetējiem spēs kaut ko ietekmēt [frontes līnijā]? Viņi ir neapmācīts bars. Pat profesionāli karavīri ir tikai bars, kad viņi [dodas] bez aviācijas un tanku atbalsta. Kad es tur biju, arī nebija ne tanku, ne aviācijas, bet artilērija šāva garām. Dažreiz mums trāpīja.

Šobrīd sazinos ar kādu biedru, kurš atrodas frontes līnijā. Es viņam saku, ka sākusies mobilizācija. "Jā, mēs dzirdējām. Kāda jēga?" Lūk, viņa citāts:

"Kāda jēga?" Ikviens saprot, ka mobilizācija ir bezjēdzīga. Pat cilvēki, kas var kaut ko darīt, tagad tiek sakauti. Šie [jauniesauktie] neko nesaprot!"

Vienu no maniem draugiem mobilizēja. Viņš bija jūrnieks, demobilizēts 2005. gadā, visu mūžu strādājis raktuvēs! Kad viņš man pateica, ka ir mobilizēts, man uzreiz atslēdzās smadzenes. Tika aizvesti arī citi paziņas: daži no viņiem visu mūžu tikai ganījuši ganāmpulkus. Viņi neatceras, kā šaut ar ložmetēju!

Ogļrači, bezdarbnieki, gani, strādnieki. Viņus paņēma no ciematiem un mazpilsētām. Cilvēki, kuri neko nesaprot.

Vienu dienu man piezvanīja radinieks: "Es dodos [uz fronti] - ko man ņemt?" Es viņam ieteicu iegādāties termoveļu, zeķes, iemācīties ļoti ātri rakt [tranšejas] un ļoti ātri skriet. Iespējams, viņam nebūs jāšauj. Tu ierodies - viņi tevi iemet mežā - guli. Es ieteicu viņam visu, ko varēju, bet

vidējais paredzamais dzīves ilgums frontes līnijā ir līdz trim nedēļām. Tiem, kas dienē sešus mēnešus, vienkārši ir pārāk paveicies.

Ir iespējams izvairīties arī no izsludinātās mobilizācijas. Salauzt pirkstu vai nogriezt to. Nonākt cietumā. Vai tā nav izeja? Ir lielākas izredzes palikt dzīviem. Ja viņi mani izsauks, tad uzrakstīšu atteikumu - likums man dod iespēju to darīt līdz trim gadiem.

Labāk izvēlos trīs gadus pavadīt cietumā, nevis doties turp [karot Ukrainā]. Iespēja tur izdzīvot ir tik maza... Viens [paziņa] man teica: "Cietums ir kauns uz mūžu!" Bet asinīm notraipītas rokas nevar nomazgāt nekad.

Nevienam [mobilizētam] radiniekiem vai paziņam [es, protams] neiesaku lauzt pirkstus, padoties vai novērsties no frontes, jo tā ir kūdīšana pārkāpt likumu. Nav jau tā, ka viņi tur nebūtu bijuši, viņi līdz šim ir šauri domājoši - viņi domā, ka "mēs visu darām pareizi". Ja kāds no viņiem izrunāsies [informēs varasiestādes], es sēdēšu cietumā.

Šobrīd notiekošais ir biedējošs. 1922.-1939. gads - atkal atkārtojas. Es tiešām gribu viņiem [mobilizētajiem] pateikt, lai viņi pagriežas, lai cik daudz viņu būtu, un dodas uz Maskavu, sasodīts.

Manī neklausījās cilvēki, kuriem centos to izskaidrot. Neviens netic ne vārdam no tā. Ar mani notika līdzīgi - cilvēki, kuri jau bija karojuši Ukrainā, centās mani atrunāt. Zvanīja man tieši no frontes un pateica: "Pat nedomā".

VIDEO: Kāds iesauktais rāda, kādā stāvoklī ir viena no Krievijas armijas kazarmām

Newly mobilized #Russian soldier show the conditions of the barracks he’s kept at before being send to be slaughtered in #Ukraine. Trash everywhere. No running water or working toilets. #RussiaUkraineWar #russianarmy #Putin #RussiaIsATerroristState #mobilization #russia #Russians pic.twitter.com/rRH38HzNxC

— Natasha Sazonova (@NatalkaKyiv) September 29, 2022

[Pašreizējie mobilizētie] man atgādina mani pirms trim mēnešiem. Man gan nav līdzjūtības pret viņiem. Ja jums ir izvēle, izvēlieties dzīvi! Jā, cietumā. Jā, valsts jūs uzskatīs par noziedznieku, taču jūs nekļūsiet par noziedznieku pats sev. Jūs nevienu nenogalināsiet. Jūs nevienu nenošausiet.

Realitāte ir tāda, ka mēs esam fašisti. Mēs esam fašisti. Cita vārda tam nav. Ukrainā pašlaik patiešām notiek denacifikācija un demilitarizācija, taču ne jau Ukrainai, bet mums."

Anatolijs, algotnis

"Arī saņēmu pavēsti. Es nekavējoties piezvanīju uz kara komisariātu un pasūtīju viņus trīs mājas tālāk. Darbinieks bija aizvainots: "Kāpēc jūs tā runājat ar mani?" Kā tad man ar jums jārunā, pulkvežleitnant? Es tur pavadīju pusgadu [Ukrainā kā "Redut" algotnis] - vai jūs jokojat?

"Mums nav informācijas, ka jūs tikko no turienes atgriezāties!" Protams, jo "Redut" ar šo informāciju [ar kara komisariātu] nav dalījušies - oficiāli mēs tur nemaz neesam bijuši.

Taču militārais komisārs jau ļoti labi zina, kurš viņam uzklupa: es iepazīstināju ar sevi, tas arī viss. Viņš man pateica: "Nāc šurp, mēs to nokārtosim." Protams, ka es neiešu, jo labi zinu, ka mani saslēgs rokudzelžos, iesēdinās vilcienā un aizvedīs prom.

Man jau zvanīja vairāki mobilizētie: "Ko darīt? Kurp doties?" Es pateicu, lai iet un dienē. Skaidroju viņiem, kādus zābakus pirkt, kā uzvesties.

Dažiem maniem paziņām tikko ir piedzimuši bērni - teorētiski viņiem nevajadzētu tikt iesauktiem. Taču arī viņi tiek iesaukti. Cilvēki ir neizpratnē, nezina, ko darīt. Vairākiem ir dažādi kredīti - kurš par to visu maksās?

Es nesaprotu, ko šis bars tur darīs. Ja mēs, profesionāļi, tur tikām sakauti, kur šie dosies? Labākajā gadījumā viņi paliks rezervē [Donbasa aizmugurē]. Sliktākajā gadījumā viņi mirs. Divi varianti.

Īpaši, ja viņi tiek iemesti [frontē] pēc nedēļu ilgām mācībām. Nedēļa ir nekas! Sagatavošanai ir jābūt vismaz pusotru mēnesi ilgai.

Frontē trūkst tieši profesionāļu. Piemēram, kompetentu komandieru. (..) Zvanīja "Redut" puiši, ar kuriem bijām kopā: "Atgriezies, tu mums esi vajadzīgs!" Kad algotņi dodas uz Ukrainu, viņus sūta frontes karstumā. Viņi neko nezina par to, ka ir tādi mobilizētie.

Šie [mobilizētie] IT speciālisti un viņiem līdzīgie - ko viņi darīs? Viņi neko nemainīs [frontē] un neatrisinās. Manas paziņas dēls nodienējis gadu un arī tika izsaukts. Viņš dienesta laikā pat nesaoda šaujampulvera smaku, vien pāris reižu izšāva no ložmetēja. Nu, kur viņš dodas? Kur? Kas ar viņu notiks? Es vienkārši nesaprotu. Es nespēju to saprast.

Kāpēc tad viņi savervē šos 300 000 cilvēkus? Domāju, ka notiks pilnīga konfrontācija: NATO pret Krieviju. Ceru, ka mobilizētos uzreiz nemetīs frontē un pagaidām tikai sagatavos. Lai rezerves spēki būtu kaujas gatavībā un vēlāk [tieša konflikta ar NATO gadījumā] viņi tikai dotu komandu "uzbrukt" - un viss, dodamies uz priekšu.

Visi ir nobijušies. Es arī baidos, teikšu jums godīgi. Tas būs īsts haoss.

Timurs, algotnis

Šie 300 000 spartieši-plukatas būs pirmie, kas mirs. Bet tas nekas, arī viņiem ir mazliet jāpierod pie realitātes. Viņi zem kupola atradušies ļoti ilgu laiku, kamēr mēs visu to [NATO spēkus] esam turējuši pa gabalu. Taču arī atlantu spēki ir ierobežoti.

Īsti nesaprotu [kāpēc ir vajadzīga mobilizācija], bet neuzdodu liekus jautājumus. Visticamāk, ne vairāk kā 15% no mobilizētajiem reāli dosies uz fronti. Lielākā daļa no šiem stulbeņiem nedosies uz fronti, bet nomainīs cilvēkus aktīvajās pierobežas vienībās. Tas ļaus viņiem saglabāt savu funkcionalitāti un no turienes [uz Ukrainu] tiks pārcelti īstie militārie spēki.

Šobrīd īstā problēma nav mobilizācija, bet gan tas, ka profesionāļiem [algotņiem] netiek maksāts. Ja tiktu maksāta apsolītā nauda... Organizēt normāla aprīkojuma [ekipējuma] piegādi un algas! Cilvēks savā kontā saņemtu pusmiljonu [rubļu] - viņš aizietu tik tālu [frontē], ka viņu neviens [cenzēts] neapturēs.

Ir jāvāc profesionāļi, nevis šito murgu. Šie [mobilizācijas] "pastiprinājumiem" frontē nevienam nerūp - cilvēki, kas tur patiešām cīnās, gaida, kad beidzot saņems pienācīgu samaksu. Sāciet atvēlēt budžetu izpildītājiem, un [frontē] visi savāksies.

Čingizs, līgumdarbinieks

Tas [mobilizācija] ir pierādījums tam, ka armija ir sakauta. Viņi iesauc visus. Daudzi cilvēki to neapzinās, bet tā ir taisnība: regulārie spēki sešos mēnešos ir iznīcināti un tagad tiek veidota rezerves armija.

Es biju līgumdarbinieks, bet [pat] mums bija slikta apmācība. Tikai dažas fotoreportāžas [no mācībām] - bet rezultāti [frontē] bija pilnīgās auzās.

Pat mums bija ļoti lieli zaudējumi. Šobrīd šis ir tikai cilvēku bars uniformās. Kaut kādās vecās no divtūkstošo gadu sākuma. Un ko viņi mainīs [frontes līnijā]? Viņi mirs veltīgi. Viņi ir tikai civiliedzīvotāji, kas kādreiz dienējuši.

Tie, kuri tagad atrodas [Ukrainā], vienkārši vēlas atgriezties mājās. Viņi vēlas tikt nomainīti - vismaz, lai kāds atnāk un viņus nomaina. Pat tie [mani paziņas karavīri], kas atbalstīja šo karu, gribēja braukt mājās [no Ukrainas]: "Vajadzētu vismaz mēnesi vai divus atpūsties mājās, tad atgriezties un piebeigt fašistiskajiem zvēriem". 

Mūsu brigāde atradās netālu no Kijivas. Tiklīdz pavasarī mūs no turienes izveda, uzreiz uzrakstīju atlūgumu. Kā atgriezos [no Ukrainas], tā uzreiz aizgāju. Negribēju iesaistīties. Tomēr joprojām esmu rezervistos: pēc atbrīvošanas no amata paliku reģistrā. Gaidu pavēsti. Nezinu - tā pienāks vai nē. Pagaidām nav. Faktiski es dzīvoju Ulanudē, bet man ir cita deklarētā dzīvesvieta. Turklāt nesen mainīju tālruņa numuru. Varbūt viņi man zvanīja uz manu veco numuru, nezinu.

Manas sievas radinieki ir saņēmuši pavēstes. Ir aizvests arī kāds paziņa, kurš nesen aizgāja pensijā [no līgumdarba]. Viņš saka, ka iesaucot daudzus autovadītājus. Pats dzirdēju, ka lielākoties tiek iesaukti artilēristi:

viens paziņa no [dzimtā] ciema, kurš ir rezervē, saņēma zvanu, ka "ir iesaukts". Bet kad paziņa ieradās, viņam teica: "Tas ir viss, mēs esam izpildījuši plānu. Tu esi brīvs".

Paziņam, kurš tika mobilizēts, pēc divām nedēļām jābrauc uz turieni [Ukrainu]. Principā viņš ir pret karu. Bet viņam ir tāda attieksme... Es viņu nesaprotu. "Nu, labi, mani iesauca, tāpēc braukšu." Tā pazemīgi. Man tas nepatīk. Mēģināju mainīt viņa domas. Bet viņš atbild: "Ko tad darīt - sēdēt 10 gadus cietumā? Labāk palīdzētu puišiem. Tā ir standarta frāze - "man jāpalīdz puišiem". Visi normālie puiši jau ir aizbraukuši no turienes.

Brīnījos, no kurienes šī pakļāvība. It kā mēģināju cilvēkiem skaidrot, ka Krievija un Putins ir agresori. Ka "dzimtenes aizstāvēšana" svešā valstī, kur tiek iznīcinātas pilsētas, ir dīvaina lieta. Ka nevis Ukraina uzbruka pirmā, bet gan Krievija. Taču viņiem ir viens arguments: "Nu, bet ja NATO būtu ieradies! Un vispār "hoholi" ir banderovieši". Apmēram tā. Es nesaprotu, kur tas viss viņu galvās rodas. 

Teicu: "Nu, ja NATO ierastos - vai tava dzīve kļūtu sliktāka? Vai tagad tu dzīvo labi?" Viņiem pat nav nekādu reālu argumentu, kāpēc NATO ir slikts - viņi tikai atkārto [Krievijas propagandistu] Kiseļova un Solovjova mantras - "Krievijai bija jāveic šis preventīvais trieciens, jo pretējā gadījumā NATO būtu pietuvojušies mūsu robežām".

Kad viņiem stāstu, ko [Ukrainā] redzēju, viņi nesaprot. Viņi tic oficiālajiem [Krievijas] medijiem. Tur apgalvo: "Ukraiņi paši sevi bombardē", "bet ja kāds no Krievijas ieročiem ir trāpījis, tad tas bija nejauši".

Bet es viņiem nestāstu detaļas. Ja to daru, tad ļoti vispārīgi. Dažreiz viņiem iesaku: "Jums vajadzētu doties uz Mongoliju." Robeža no Ulanudes ir tikai trīs stundu brauciena attālumā.

Man nekad nav bijušas ilūzijas par Putina varu. 2014. gadā mēs atņēmām Krimu un Donbasu - skaidrs, ka tā bija agresija. Tieši tā es par to jutos. Es devos dienēt, lai tikai varētu kaut kur pastrādāt: es nebiju domājis, ka būs vēl kāds iebrukums. Mums ir daudz nodaļu, dienē puse pilsētas: astoņos no rīta viņi dodas uz nodaļu, sešos vakarā dodas mājās - kā parastā darbā.

Janvārī mēs devāmies [uz Ukrainu] un patiesībā visi domāja, ka tās būs tikai mācības. Man bija tikai aizdomas, ka tā bija arī muskuļu izrādīšana Zelenska priekšā. Spēka demonstrēšana. Taču es nebiju domājis, ka notiks īsts iebrukums.

22. februārī mums pateica, ka "mēs tur iesim iekšā". Ka "tur viss ir kārtībā" un mēs "tur tiksim sagaidīti ar ziediem".

Mums līdzi brauca OMON ar stekiem un vairogiem - viņi, iespējams, cerēja uz parastiem protestiem, ko OMON varētu izklīdināt. Un tad mēs ieradāmies. Bija sācies karš. Īsts karš.

Es tur redzēju Krievijas armijas neefektivitāti. Mēs vienkārši braucām uz priekšu un mūs nepārtraukti bombardēja. Pēcāk bijām ierakumos netālu no Kijivas, nostiprinājāmies un mūs atkal bombardēja. Tāds, lūk, karš.

Civiliedzīvotāji no mums bēga: mēs iebraucām tukšās apdzīvotās vietās. Citas ģimenes izkarināja baltus karogus un neatstāja savas mājas. Buzovā [netālu no Kijivas] es redzēju ģimeni ar slimu bērnu. Viņa māte raudāja, es pats to redzēju. Viņa teica, ka nevar izsaukt "ātro palīdzību". Protams, ka kara dēļ. Bērns bija ļoti slims. [Viņš bija] piecus gadus vecs. Pēc pāris dienām es uzzināju, ka viņš ir miris. Tātad viņš nomira mūsu dēļ. Jo mēs tur ieradāmies."

Jau ziņots, ka desmitiem tūkstoši Krievijas pilsoņu bēg no savas valsts pēc tam, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. septembrī izsludināja daļēju mobilizāciju. Uz Krievijas sauszemes robežām ar ārvalstīm ir izveidojušās garas automobiļu rindas.