Gadu no gada aktuāls ir jautājums - kas aizvien vilina cilvēkus piedalīties realitātes šovos, neskatoties uz to, ka varoņi reizēm jūtas izmantoti un psiholoģiski traumēti? Par to, cik daudz pašmāju realitātes šovos ir realitātes, tiešsaistes žurnālam "Klik" stāsta režisore, producente Aija Strazdiņa-Ratinska.
Kāpēc cilvēki aizvien alkst piedalīties realitātes šovos? (2)
TV kompānijas no raidījumiem gaida labus reitingus, un zināms, ka tam tiek izmantoti arī manipulatīvi paņēmieni - dalībnieki jūtas izmantoti, apzināti provocēti.
Sajūta, ka tevi izmanto reitingu dēļ, zināmā mērā ir neizbēgama. Pie šāda slēdziena var nonākt samērā ātri un, godīgi sakot, arī loģiskā ceļā.
Protams, arī manā praksē ir bijuši mazāki vai lielāki asumi, kurus vienmēr risinām sarunu ceļā.
Arī raidījuma veidotāji var pieļaut neuzmanības kļūdas, piemēram, cilvēcīgi sajaucot kādu faktu vai pārprotot informāciju – un tas ne vienmēr nozīmē dzīšanos pēc reitingiem.
Neraugoties uz šovu traumatiskām blaknēm, kas vairs nav noslēpums, tomēr joprojām tik daudzi alkst piedalīties. Kas tur tik vilinošs?
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēks, kurš izvēlas būt kadrā, nevis palikt aizkadrā, ir ne tikai drosmīgāks par citiem, bet arī mazliet trakāks.
Ikviens, kurš apzināti sevi noliek raidījuma varoņa lomā, ir mazliet eksibicionists, mazliet alkst slavas, atzinības vai vēlas būt saprasts.
Un šie nebūt nav slikti dzinuļi - tieši otrādi. Tomēr loģiski arī, ka persona, kuru ekrāns vēl nav rūdījis, pilnībā neapzinās, cik sāpinošs var būt skats uz sevi no malas – pat gadījumā, ja tu neko tiešām traku tajā raidījumā neizdari. Es to sauktu par normālu realitātes šovu filmēšanas blakni – gaidas par dalībnieku pašizpausmēm ne vienmēr sakrīt ar to, kā šis cilvēks izskatās kamerā, un, ticiet man, režisoriem, vadītājiem un citiem "kairinātājiem" ne vienmēr ar šo sakars.
Pilnu interviju ar Aiju Strazdiņu par realitātes šoviem lasi tiešsaistes žurnālā "Klik".