Mēs visi reiz novecosim. Izņemot tos, kuri nomirs jauni. Ir kāda nāve, kas iestājas arī tad, ja ķermenis ir dzīvs, bet apstājusies ierastā ikdienas dzīve. Tā ir sociālā nāve. Cilvēki, kas sasnieguši vēlīno briedumu, nereti nonāk sociālās aprūpes centros. Vai tas ir bijis pašu lēmums, no kā ir bail, kā pietrūkst un ko viņi vēlētos, lai justos tur sociāli dzīvi, stāsta Apollo.lv dokumentālā projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" varoņi - seniori, kuri mīt aprūpes centros. Šoreiz - 83 gadus vecās Ainas Elzas stāsts.
Video: Ainas Elzas stāsts
Šogad divu bērnu mātei un četru mazbērnu vecmāmiņai Ainai Elzai aprit 83 gadi. Valsts sociālās aprūpes centrā viņa mīt apmēram divarpus gadus.
"Mani vispār dēls iekārtoja, bet nu… Tas nav īsti pareizi. Bet nu ko var darīt, tā sanāca man, ka dēls iekārtoja mani. Un es negribēju… Ļoti negribēju, jo man ir dzīvoklis…" savu stāstu sāk Aina Elza, kura savus īpašumus nodevusi bērniem.
Dzīve pirms sociālās aprūpes centra
"Mēs ar vīru sākām celt to [māju]. Tas ir Gaujā, stacija Gauja. Gandrīz Gaujas krastā. Tur mums ir liela divstāvu māja.
Tur ir sešas istabas. Un man nav vietas, izrādās… Tas ir tāds skumīgs gadījums."
Dēls dzīvo mājā Gaujā, bet meita aizprecējusies uz ASV. "Viņa bija liela slidotāja ātrslidošanā. Viņai ir daudzas vietas labas, divas zelta medaļas. Tā sanāca, ka viņa palika tur. Apprecējās ar vienu ātrslidotāju. Tagad viņi ļoti labi dzīvo, ir uzcēluši lielu māju. Un es biju pie viņiem ciemos.