"Atklātība dzīvi padara vienkāršu." Projekta "Iznākt ārā no skapja!" dalībnieces Annas stāsts

Video: Annas stāsts

Anna stāsta: "Es bērnībā nekad neesmu dzirdējusi skaļi, ka homoseksualitāte ir kaut kas slikts. Par to nekad vienkārši netika runāts. Es zinu, ka tad, kad biju maza, iedomājos, ka man būs, jā, vīrs un draugs, un bērni. Vienmēr esmu iztēlojusies, kā es esmu mamma... Tas manī vienmēr ir bijis. Tas tāds svarīgs faktors, ar ko es esmu augusi. 

12. klasē es sāku sev jautāt: varbūt man patīk meitenes? 

Bet nebija nekāda tāda indikatora, nebija neviena, kurā es būtu ieķērusies vai kaut kādu konkrētu gadījumu, kāpēc, bet vienkārši es tā iedomājos - ja citas meitenes runā par puišiem - ā, kāds viņš skaists vai vēl kaut kāds tur - seksīgs, vai vēl kaut ko, es to nevarēju nekad tā apgalvot. Un man tas nelikās vispār interesanti. 

Līdz ar to - tas bija kā vienkārši tāds jautājums sev. Es biju pat skaļi šos jautājumus izteikusi saviem draugiem kā apgalvojumus - hei, varbūt man patīk meitenes. Un mēs esam par to parunājuši. Līdz ar to es dzirdēju, cik tas ir neitrāli vai normāli tas tiek pieņemts viņu sajūtās."

Projekta laikā iemīlējās

Anna pēc vidusskolas iestājās Kultūras akadēmijā. "Otrajā studiju kursā es aizbraucu uz "Erasmus". Un "Erasmusa" vidū es iemīlējos. Es iemīlējos sievietē, un tā bija tāda tīri platoniska mīlestība.

Mēs neesam kopā un nekad nebijām kopā, bet tas galvenais faktors no tās satikšanās bija tas, ka es sapratu - man patīk sievietes. Un es vispār sajutu, ka piedzimu no jauna. Es apzinājos savu seksualitāti, apzinājos savu sievišķību, pa īstam iemīlēju sevi, un man likās, ka viss ir tik forši.

Es zinu šos daudzos stāstus, kad cilvēkiem tas izraisa tieši pretējas emocijas, bet manā gadījumā man šķiet, ka tā bija kā tāda saņemta balva vai kaut kāda uzvara - nu, kaut kas nenormāli foršs," viņa stāsta.

Atklātība ģimenei

Anna par atklātību ģimenei stāsta: "Ģimenē diezgan ātri pastāstīju un bez nekādiem lieliem starpgadījumiem. Mani brāļi to pieņēma ļoti mierīgi. Un tētis vispār jau, kopš es pati sevi apzinājos, bija man pāris reizes jautājis - vai tev gadījumā nepatīk meitenes?

Vai pat apgalvojuma formā to teicis, pirms es pati to biju sapratusi. Līdz ar to viņam tas vispār nebija pārsteigums, ka tā notika. Varbūt sarežģītāka situācija bija tikai ar manu mammu, kas sākotnēji vainoja sevi, ka viņa ir kaut ko izdarījusi nepareizi.

Un otrs faktors bija, ka viņai nekad nebūs mazbērnu. Un tad vēlāk viņa arī ļoti pārdzīvoja, ka "visur, kur tu iesi, neviens tevi nepieņems, viss būs slikti", ka man būs "tik slikta nākotne" un tamlīdzīgi.

Es nemaz neielaižu sevī šo sajūtu, ka kāds varētu mani nepieņemt vai domāt kaut ko supersliktu. Tad, kad es to izlasu internetā, kad zināmi cilvēki - politiķi vai interneta komentētāji raksta šīs sliktās ziņas, tad man tās ir sāpīgas, bet tad man liekas - te nu es esmu ar savu superforšo ģimeni.

Tāda, kāda es esmu, un es neesmu tāda, kā viņi raksta. Viņi dzīvo savās galvās un ir izdomājuši šos tēlus par šiem cilvēkiem un ar tiem dzīvo. Un tā ir viņu problēma. 

Tiem cilvēkiem, kuri sēž savos lielajos skapjos un baidās no sabiedrības un paši no sevis, es aicinu visus kaut kā atrast šo pārliecību."

Pieņemt sevi

Anna stāsta, ka sākotnēji sevis pieņemšana ir svarīgākā. "Un no tā, es domāju, viss sākas. Un tad sākt ar maziem solīšiem arī atklāties sabiedrībai. Būšana atklātai un atvērtai, izkāpušai no skapja dzīvi padara vienkāršu.

Man nav nekad savā galvā nekas jāizdomā. Vai jāizdomā, kā es pastāstīšu par savu ģimeni dzimumneitrālos vārdos vai citas sarežģītas situācijas, ko esmu dzirdējusi no citiem cilvēkiem. Tas vienkārši ir vienkārši. Un tas dzīvi vienkārši padara skaistu," viņa saka.

"Apollo.lv" jau vēstīja, ka projekts ir četru video stāstu sērija, kurā projekta varoņi - Anna, Dans un Andrejs, kā arī mamma Everita - dalās savā pieredzē un emocijās, kāds ir bijis ceļš, "iznākot no skapja" jeb pieņemot savu vai sava bērna identitāti. Sākot no "iznākšanas" ar "Facebook" vai "Youtube" video bloga ieraksta palīdzību un pirmās skolas mīlestības, visbeidzot ar to, ka "iznākt" nemaz nav bijis nepieciešams, jo mamma vienmēr ir zinājusi.

"Pieņemt pašam sevi jau tā ir ārkārtīgi liels izaicinājums katram no mums neatkarīgi no savas dzimuma vai seksuālās identitātes, vēl grūtāk to darīt vienam, tāpēc procesā īpaši svarīgs ir pašu tuvāko - ģimenes - atbalsts.

Ar šo projektu mēs gribam darīt zināmu, ka jūs - LGBTQ kopienas jaunieši un viņu ģimenes - neesat vieni, un labākais, ko jebkurš vecāks var darīt, ir vienkārši mīlēt un pieņemt savus bērnus tādus, kādi viņi ir," stāsta LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes loceklis Kaspars Zālītis.

Projektu īsteno LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Projektu atbalsta Īrijas vēstniecība Latvijā un TVNET GRUPA.