Četri apsvērumi, ar ko Latvijai ilgtermiņā jārēķinās saistībā ar Krievijas karu Ukrainā

Otrdien SAB sācis publicēt informatīvi analītisku rakstu sēriju par dažādiem sabiedrībā aktuāliem tematiem. Pirmais raksts veltīts Krievijas sāktajam karam Ukrainā un tā sekām Latvijai.

Turpinoties pašreizējai notikumu attīstībai, ar augstu ticamību iespējams prognozēt, ka ar mainīgu intensitāti karadarbība turpināsies vismaz līdz nākamā gada pavasarim. Pašreizējos apstākļos Krievijas bruņotajiem spēkiem trūkst karavīru resursu un kaujas spēju Ukrainas pretestības pārvarēšanai, ko pastiprina Ukrainas īstenotie uzbrukumi Krievijas loģistikas infrastruktūrai, norādījis SAB.

Krievijas ārpolitiskā rīcība un politiskie signāli liecina, ka Krievija pašlaik nav ieinteresēta virzīties uz konflikta izbeigšanu.

Nemainoties Krievijas ārpolitiskajiem uzstādījumiem, turpināsies Krievijas agresija pret Ukrainu un arī saspīlējums ar Rietumvalstīm.

Svarīgs apstāklis Ukrainas tālākās aizsardzības spējās pret Krieviju un spējā atgūt okupētās teritorijas ir Rietumvalstu ieroču un munīcijas piegādes. Kā papildu faktors atzīmējama notiekošā Ukrainas militārpersonu apmācība ārpus Ukrainas teritorijas, šādi palielinot labi apmācītu karavīru skaitu un vairojot Ukrainas armijas kaujas spējas, norādījis SAB.

Aktualitāti iegūs jautājums par faktiskajām ieroču un munīcijas piegādēm no Rietumvalstīm un Rietumvalstu aizsardzības un divējāda lietojuma preču industrijas spējām apmierināt tālāko pieprasījumu pēc palīdzības Ukrainai, vienlaikus nodrošinot pašu Rietumvalstu vajadzību apmierināšanu.

Viens no faktoriem, kas pastiprina Ukrainas aizsardzību un noturību, ir sabiedrības politiskā saliedētība, kas kopš Krievijas iebrukuma ir augstā līmenī. Vairākums Ukrainas sabiedrības ir vienots uzskatā, ka Ukrainai izdosies atvairīt Krievijas uzbrukumu un atgūt okupētās teritorijas.

Tāpat vienotība ir novērojama jautājumā par Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību un NATO, vairākumam to atbalstot, kas liecina, ka Ukrainas sabiedrībā redzamas skaidrs atbalsts valsts ģeopolitiskajai orientācijai prom no Krievijas. To pastiprina absolūtā vairākuma negatīvs viedoklis gan par Krieviju, gan Baltkrieviju.

Izmaiņas sabiedrības politiskajā saliedētībā un uzskatos ir iespējamas karam ieilgstot, samazinoties karadarbības intensitātei un pasliktinoties sociālekonomiskajai situācijai Ukrainā. Šādā situācijā Krievija var spert soļus, piemēram, informatīvajā telpā, lai grautu ukraiņu vienotību un mazinātu atbalstu armijai, valdībai un tās lēmumiem.

Iespēja, ka drīzumā sagaidāma Krievijas prezidenta Vladimira Putina nomaiņa vai gāšana plašu sabiedrības protestu rezultātā vai politiskās elites iekšēji īstenota apvērsuma formā, ir vērtējama kā zema.

Pēdējos gados un pastiprināti no šī gada 24. februāra Putina režīms ir sistemātiski vērsies pret politisko opozīciju, gan īstenojot atentātus pret opozīcijas līderiem, gan plaši apcietinot opozīcijas organizēto pasākumu dalībniekus un žurnālistus. Kopš 24. februāra režīma īstenotās represijas ir paplašinājušās, ietverot ne tikai politisko opozīciju, bet faktiski ikvienu, kurš publiski neatbalsta un kritizē režīmu un tā īstenoto iebrukumu Ukrainā.

Kā pastiprinošs apstāklis Krievijas sabiedrības ierobežotajai spējai ietekmēt režīmu ir jānorāda Krievijas valsts faktiskais monopolista statuss informatīvajā telpā, kas valstij ļauj tiešā veidā ietekmēt sabiedrisko domu ne tikai attiecībā uz politisko opozīciju, bet arī par valstī un pasaulē notiekošo.

Kopā ar vārda brīvību ierobežojošajiem likumiem un režīmam pakļauto tiesu sistēmu, Kremlis faktiski nodrošina tam kritisku viedokļu neizplatīšanos publiskajā informācijas telpā.

Krievijas varas kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos turpinās režīmu atbalstošu vēstījumu izplatīšana, tai skaitā uzsverot lēmuma par Krievijas iebrukuma Ukrainā pareizību un Krievijas karaspēka panākumus, Rietumvalstu nepamatoto vēršanos pret Krieviju, Rietumvalstu sankciju zemo efektivitāti.

Šos vēstījumus caurvij pozicionējums, ka tikai Putina režīms spēj garantēt Krievijas valsts drošību, stabilitāti un labklājību.

Krievijas elite ir ieinteresēta saglabāt zināmu status quo, jo ir atkarīga no režīma kopumā un Putina personīgās labvēlības, kas nodrošina piekļuvi resursiem. Potenciāla vēršanās pret režīmu nozīmē riskēt ar savu pozīciju, labklājību un, iespējams, pat dzīvību.

Sagaidāms, ka tuvākajos mēnešos pastiprināsies sankciju iespaids uz Krievijas ekonomiku. Taču to nobremzēt pilnībā, vismaz īsā laikaposmā, nav iespējams.

Līdz ar to ekonomika drīzāk ieies stagnācijas fāzē, kas savukārt ietekmēs Krievijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Augstās energoresursu cenas, kā arī Krievijas valdības pieņemtie administratīvie normatīvi īstermiņā notur sankciju spiedienu, taču ilgtermiņā sekas būs smagi jūtamas sabiedrībai un valstij kopumā.

Lai gan plaši sabiedrības nemieri un neapmierinātība straujas ekonomiskās lejupslīdes vai politisko represiju dēļ nav gaidāmi, režīmam būs nepieciešams novērst sabiedrības uzmanību no savas atbildības, uzsverot ASV, NATO lomu un nozīmi Krievijas pretdarbībai Ukrainā, kā arī pašas Krievijas suverenitātes apdraudējuma tēmas. SAB norādījis, ka liela Krievijas sabiedrības daļa atbalsta uzbrukumu Ukrainai un aicina uz agresīvāku uzbrukuma intensitāti.

Iekšpolitiski Putina režīmam ir un arī turpmāk būs nepieciešami panākumi Ukrainā, ko savai sabiedrībai pasniegt kā uzvaru, kas pamatotu, kāpēc brīvprātīga Krievijas atkāpšanās no šobrīd okupētajām teritorijām tuvākajā laikā nav gaidāma. No tā izriet, ka Krievija okupētās teritorijas plāno iekļaut savā jurisdikcijā ar režisēta plebiscīta palīdzību.

Ciešot lielākus zaudējumus, Krievija arvien vairāk uzstās uz aktīvāku un tiešāku Baltkrievijas iesaistīšanos karā.

Baltkrievijas teritorijas izmantošana iebrukumam Ukrainā, Aleksandra Lukašenko publiskais atbalsts iebrukumam un regulārie draudi Baltijas valstīm un citām Rietumvalstīm liecina par Lukašenko pakļaušanos Putina iegribai. Tomēr Baltkrievijas armijas iebrukuma Ukrainā iespējamība šobrīd vērtējama kā zema, jo tas var pastiprināt sabiedrības negatīvo attieksmi pret Lukašenko.

Militāri Krievija arī turpmāk būs draudu avots, un tās rīcībā ir pietiekams ieroču, munīcijas un citu materiāltehnisko līdzekļu krājumi, kā arī industrijas spējas tos atjaunot. Tomēr sankciju radītās tehnoloģiju nepieejamības dēļ Krievijai var rasties problēmas ar moderna bruņojuma ražošanu un esošā bruņojuma modernizāciju. Lai kompensētu moderna bruņojuma trūkumu un Ukrainā ciestos karavīru un teritoriālos zaudējumus, Krievija var palielināt kodolieroču lomu sava ārējā tēla veidošanai vai ilgstošai šantāžai.

Konfliktam ieilgstot un saglabājoties saspīlējumam Krievijas un Rietumvalstu starpā, sagaidāms, ka Krievija turpinās agresīvu ārpolitiku, tai skaitā aktīvā pielietojot "politiskās karadarbības" instrumentus jeb hibrīdinstrumentus - vēršanos pret Ukrainu un Krievijai nedraudzīgām valstīm starptautiskajās institūcijās, Krievijai draudzīgu politisko grupu slēptu atbalstīšanu, informācijas operācijas, kiberuzbrukumus un ekonomisko sviru izmantošanu, lai ietekmētu politisko procesu, raisītu sabiedriskos nemierus pret valdībām un nepatiku pret atbalstu Ukrainai.

Tāpat nav izslēgta arī vardarbīga rakstura aktīvo pasākumu īstenošana pret emigrācijā esošajiem režīma pretiniekiem.

SAB secinājis, ka nemainoties Krievijas ārpolitiskajiem uzstādījumiem, nemazināsies arī saspīlējums, kas valda Rietumvalstu un Krievijas starpā. Krievijas agresijas pamatā ir ģeopolitiskas ambīcijas, kas nav savietojamas ar tiem principiem, uz kādiem ir balstīta starptautiskā kārtība kopš Aukstā kara beigām.

Līdz ar to paredzams, ka politiskā konfrontācija turpināsies, Krievijai aktīvi meklējot dažādus ietekmes instrumentus, ar kuriem panākt Rietumvalstu pozīcijas maiņu.

Krievijas interesēs ir izmantot savu ekonomisko ietekmi un spiedienu informatīvajā telpā, lai veicinātu pozitīvāku Rietumvalstu sabiedrības skatījumu uz Krieviju.

Tāpat Krievija tieksies Rietumvalstīs atbalstīt politiskās grupas, kuras iestājas par attiecību atjaunošanu ar Krieviju.

Vispārēja attiecību normalizēšana ar Rietumvalstīm nav sagaidāma pašas Krievijas rīcības dēļ. Eiropas Savienības uzņemtais kurss uz enerģētikas nozares attīstību bez Krievijas resursiem turpināsies ilgtermiņā, vājinot Krievijas pozīcijas.

Sagaidāms, ka notiks arī tirgus pārorientācija, veidojot ilgtermiņa tendenci par attālināšanos no Krievijas.

Tāpat sagaidāms, ka iniciatīvas par alternatīvo energoresursu plašāku izmantošanu un Krievijas resursu lomas mazināšanu būs viens no Krievijas ietekmes operāciju mērķiem, lai tās atceltu vai vismaz bremzētu.

Konfrontācijas turpināšanās sagaidāma arī militārajā jomā, Krievijai turpinot agresīvu, provokatīvu retoriku apvienojumā ar spēka demonstrāciju iebiedēšanas nolūkā. Paredzams, ka karš Ukrainā ieilgs, savukārt Krievijas bruņoto spēku kaujas spēju trūkums un Ukrainas sekmīgie uzbrukumi apgādes ķēdēm mazina tās kopējo spēju nodrošināt plašus panākumus.

Krievijas rīcībā joprojām ir industriālā kapacitāte un materiāltehnisko līdzekļu, tostarp munīcijas, krājumi, lai izrādītu pretestību Ukrainas bruņotajiem spēkiem.

Krievijai joprojām pastāv iespēja izsludināt mobilizāciju, kas ļautu būtiski papildināt pieejamo personālu.

Līdzšinējā nevēlēšanās izsludināt atklātu mobilizāciju, par ko liecina centieni piesaistīt karavīrus ar finansiālām kompensācijām vai no ieslodzījuma vietām, ir skaidrojami ar Kremļa vēlmi izvairīties no sabiedrības pretreakcijas. Savukārt Ukrainai nākas rēķināties ar salīdzinoši mazāku resursu pieejamību, kas saistīta arī ar Rietumvalstu gatavību un spējām atbalstīt Ukrainu.

Latvijai ilgtermiņā jārēķinās ar četriem apsvērumiem.

Pirmkārt, ir nepieciešama stratēģiskā pacietība. Ukrainas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no sabiedroto ieroču piegādēm un ukraiņu karavīru apmācības. Šāds pasākumu kopums prasa laiku gan apmācībai, gan spēku integrācijai sekmīgai pielietošanai kaujas laukā. Stratēģiskā pacietība ir nepieciešama Rietumvalstīm kopumā, lai skaidri un nepārprotami demonstrētu Krievijai savu gatavību un apņēmību nepiekāpties agresora priekšā. Krievijas ārpolitisko agresiju iedrošina neizlēmība un vēlme izlīgt, kas šajā karā nav pieļaujama.

No tā izriet otrais apsvērums - nepieciešamība turpināt palīdzēt Ukrainai gan militāri, gan finansiāli.

Treškārt, karš jau ir rosinājis un turpinās rosināt ekonomiskus izaicinājumus un pārveidojumus. Tie prasīs laiku un pacietību, taču paver iespēju ilgtermiņā mazināt politisko un ekonomisko sasaisti ar Krieviju, virzoties uz jaunu mērķu sasniegšanu, piemēram, atjaunojamās enerģijas ziņā.

Ceturtkārt, Krievija savas neveiksmes kaujas laukā centīsies mainīt caur politiskās un informatīvās ietekmes kanāliem Rietumvalstīs, tai skaitā Latvijā, lai tādējādi grautu atbalstu Ukrainai un atgrieztos pie "pragmatiskām" attiecībām ar Krieviju. Sagaidāms, ka Krievija centīsies apiet tradicionālos ietekmes kanālus, aktīvāk izmantojot tos sociālos tīklus un platformas, kuru darbība Latvijā turpinās, nobeigumā secinājis SAB.