104 gadu vecumā mirusi Latvijas vecākā aktrise Hilda Žīgure

Savu radošo dzīvi Hilda Žīgure aizvadījusi Latvijas Leļļu teātrī. Vien retajam māksliniekam bijusi dota tāda likteņa dāvana – no teātra dibināšanas tajā aizvadīt visu savu krāšņo, tik daudzām skatuviskām veiksmēm piepildīto mūžu. Vēl vairāk – Hilda Žīgure lelles par savām sauca jau no teātra pirmsākumiem.

Aktrises vecākais brālis, rakstnieks un tulkotājs Jānis Žīgurs, 2. Pasaules kara sākumā strādāja par diktoru Latvijas Radio, vēlāk kļūstot par bērnu raidījumu galveno redaktoru. Karadarbībai aktivizējoties, Jānis Žīgurs kopā ar māsām Hildu un Ernu un citiem pazīstamiem kultūras darbiniekiem evakuējās uz Astrahaņu.

Teātra pasaule Hildai Žīgurei nebija sveša, jau pirms kara viņa bija apguvusi aktiermākslas pamatus Latvijas dramatiskajos kursos (1936-1938). 1942. gadā, atrodoties bēgļu gaitās Ivanovā, LPSR Mākslas ansambļa paspārnē Žīguri kopā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi un citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem izveidoja leļļinieku ansambli, kurš jau 1944. gadā ieguva oficiāla teātra statusu un iespēju atgriezties Latvijā. Jānis Žīgurs kļuva par jaundibinātā teātra direktoru, Mirdza Ķempe – par māksliniecisko vadītāju, savukārt Hilda Žīgure – par vienu no vadošajām aktrisēm. Teātrī viņa pavadījusi visu savu radošo mūžu – no tā dibināšanas līdz pat 1986. gadam, kad devās pelnītā atpūtā.

Hilda Žīgure pieder pie tās leļļinieku "zelta paaudzes", kura lika pamatus profesionālai leļļu teātra mākslai Latvijā. Kā jau visi ar šo mākslu “saslimušie”, Hilda tiecās uzzināt pēc iespējas vairāk par jaunatklāto nozari un apgūt visas leļļu vadīšanas tehniskās nianses. Viņas meistarība gadu gaitā kļuva tik virtuoza, ka no tās iedvesmu un zināšanas turpināja smelties vēl vairāku paaudžu leļļu aktieri.

Jau ar pirmajām darba sezonām teātrī Hilda Žīgure izvirzījās par vienu no trupas vadošajām aktrisēm. Par to liecina lielas un atbildīgas lomas – Buratino (A. Tolstoja "Zelta atslēdziņa", 1953), Melnā māte (Raiņa “Zelta zirgs”, 1955) un citas.

Hildas Žīgures atveidoto tēlu galerijā bija maz romantisku princešu vai dzīves skarbi locītu sērdienīšu. Viņa bija temperamentīga raksturlomu veidotāja – Sprīdītis, Paija (A. Brigaderes "Sprīdītis", 1957, 1961 "Maija un Paija", 1964), Baronese (R. Blaumaņa "Velniņi", 1969), Šveiks (J. Hašeka "Šveiks", 1974, "Šveiks frontē", 1975), Agate (A. Skutula, P. Šenhofa "Un atkal Pifs…", 1983), Hugo Diegs (M. Ramanes, Ž. Ezīša "Diega zīmes, Diega darbi", 1977).

Hildas Žīgures darbu un talantu vienmēr novērtējuši gan pašmāju skatītāji, gan leļļu teātra draugi bijušās PSRS un ārvalstu leļļu mākslas festivālos, kuru biežs viesis bija toreizējais LPSR Valsts Leļļu teātris. Recenzijas liecina, ka viņas niansēto aktierspēli pamanīja arī pašmāju teātra kritiķi un zinātnieki.

1967. gadā Hildai Žīgurei tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums.

Ilgus gadus Hildai Žīgurei piederējis Latvijas vecākās aktrises gods, ik gadu savā dzimšanas dienā pieņemot kolēģu sveicienus un ar apbrīnojamu precizitāti un humora devu atceroties teātra dzīves notikumus un personības.

Izsakām līdzjūtību aktrises piederīgajiem!