Krievu propagandas TV izkrāpj datus par Mariupoles iedzīvotājiem, lai inscenētu video ar viņu glābšanu (2)

Mariupole. Dažas minūtes pēc tam, kad pilsētas Drāmas teātrim trāpīja okupantu raķetes. Šeit pagrabos no krieviem glābās simtiem vietējo iedzīvotāju.

Turpat netālu piecstāvu dzīvokļu mājā atrodas 81 gadu vecā Nineļa Lukjanenko. Te savu bērnību pavadījis viņas dēls Aleksandrs, kurš šobrīd ar ģimeni dzīvo un strādā Latvijā. Viņš rāda māju, kurā uzaudzis. Tās pagalms ir iznīcināts. No ēkas pāri palicis tikai karkass. Kopš kara pirmās dienas centies pārliecināt mammu bēgt, bet nesekmīgi.

Mariupolē dzimušais Aleksejs: "Lūk trāpījums pagalmā starp mājām, un tur viņas balkons bija. Atrauti visi balkoni. Tas ir viņas nams. Māja, kur es uzaugu. Manas bērnības mājas. Viņa man teica, kad piezvanīju 24.februārī, ka mēs esam noguruši baidīties. Un mēs šo tēmu necilājām.

2.martā viņiem sākās masīvās apšaudes, tad pazuda elektrība, pazuda sakari. 3.martā es viņu vairs nespēju atrast. Un vairs nevarēju atrast nevienu, jo bija jau iznīcināta visa infrastruktūra."

Kad Mariupole nonāca okupantu ielenkumā, sakari pārtrūkuši. Aleksandrs ar saviem dēliem Latvijā "Telegram" kanālos meklējis brīvprātīgos, kuri organizējuši cilvēku glābšanu no Mariupoles. Daudzi to darījuši par maksu.

Paveicies, ka kopā ar mammu okupantu iebrukuma brīdī bijusi draudzene, kurai meita dzīvo Krievijā. Jau slēpjoties pagrabos, izdevies viņu sazvanīt. Kad Mariupole pilnībā nonākusi krievu rokās, abas kundzes no iznīcinātās pilsētas izvestas.

"Es mammu satiku uz robežas Narvā. Tas notika 7.maijā. No vienas puses, bija prieks. No otras - redzēju, ka no viņas bija atlikusi burtiski puse no tā, kas bija. Jo bija bads.

Viņa kafejnīcā burtiski raudāja par zupas bļodu un maizes šķēli. Un tad rādīja to šķēli un teica: mēs tādu dalījām četriem cilvēkiem dienā.

Varbūt arī gribu, lai viņa par to pati izstāsta, bet katru reizi, arī esot šeit - mierīgos apstākļos, kad sākam runāt par šīm tēmām, viņa raud. Tas ir ļoti grūti," saka Aleksejs.

Viņš stāsta kā mammu un viņas draugus un paziņas Mariupolē apstrādājusi Krievijas propaganda. 2014.gadā viņa atbalstījusi ukraiņus, bet šo gadu laikā tas mainījies.

"Trakākais, ka mamma sazinās ar… Nu tagad vairs nesazinās, jo Ukrainas tīklu pilnībā izslēdza. Vēl pirms mēneša viņa runāja ar savām draudzenēm. Un viņas joprojām, neraugoties uz to ārprātu, kur viņi atrodas, nav mainījušas savas domas, nav salūzušas. Tagad Mariupolē krustojumos stāv pārvietojamie televizori. Tādi lieli KAMAZ, kuriem furgonu vietā ir televizors. Un pirmais, ko pēc okupācijas izdarīja, sāka rādīt Krievijas televīziju.

Cilvēki stāv rindā pēc ūdens un klausās Krievijas televīziju, kas saka, ka viņiem viss ir ļoti labi. Un vēl nedaudz un viss būs burtiski brīnišķīgi. Es piedāvāju savu palīdzību izbraukt uz Eiropu. Bet viņi teica, ka, neskatoties ne uz ko, uz NATO valsti viņi nebrauks," stāsta Aleksejs.

Jau pēc izglābšanās Krievijas pirmajā kanālā demonstrēta šī filma. Filmēšanas grupa apstaigā Mariupoli, kur viņus visi iedzīvotāji sveic ar asarām acīs. Aleksandrs bijis pārsteigts, ka viena no filmas varonēm izrādījusies arī viņa mamma.

"Vesela filma. Kā meitene no DTR braukā pa Mariupoli un stāsta par to, ka viss jau ir mierīgi un labi, cilvēki laimīgi un viss ir lieliski. Un tad es ieraugu savu mammu. Šī tā saucamā žurnāliste paņem telefonu un mammai saka, ka meklē jūsu mazdēls. Un nolasa tekstu, ko es zinu - viņš rakstīja. Mamma, protams, sāk raudāt. Viņi saka - atbraucām jūs izglābt. Bet ne šodien. Pēc dažām dienām. Mums tagad nav vietu. Viņi tur apskaujas, mierina. Es skatos - mamma tā labi saģērbusies…" saka Aleksejs.