Šā gada 11. augustā apritēja astoņi gadi, kopš pāragri dzīvi beidza aktieris un komiķis Robins Viljamss (1951-2014). Publikas mīlēts, komiķu vidū cienīts, tomēr ar saviem iekšējiem dēmoniem. Atmiņās par aktieri dalās viņa līdzgaitnieki un sieva Sūzana Šneidere, kura pēc viņa nāves uzrakstīja eseju par piedzīvoto ar vīru, lai veicinātu neirologu izpratni par pacientu un aprūpētāju pieredzi.
"Kaut nu viņš būtu zinājis, kāpēc viņam bija grūti." Pieminot Robinu Viljamsu astoņus gadus pēc viņa pāragrās nāves
Viljamss savā dzīves laikā bija publiski runājis par cīņu ar alkohola un kokaīna atkarību, taču viņa līdzgaitnieki uzsver, ka viņa lielākā atkarība bijusi tieši komēdija.
"Viņš bija izcili jautrs, bet tā bija viņa vajadzība," saka komiķis, Robina draugs Ēriks Aidls. "Viņam bija ļoti svarīgi, lai viņam būtu publika."
"Tā ir ļoti svarīga lieta daudziem komiķiem – smiekli ir kā narkotikas," prāto vēl kāds Robina draugs - Billijs Kristāls. "Tā pieņemšanas sajūta – to ir grūti aizstāt ar ko citu."
Dokumentālajā filmā "Robin Williams: Come Inside My Mind" tiek izteikts minējums, ka dzeršana bija līdzeklis, kā Viljamss samierinājies ar situācijām.
"Viņš juta, ka vairs nesmīdina, ka viņam vairs neveicas kā agrāk," stāsta Viljamsa dēls Zaks. "Uz to bija grūti noskatīties."
Pēc 20 skaidrības gadiem Viljamss atsāka lietot alkoholu "The Big White" tapšanas laikā. "Es izdzēru mazo pudelīti "Jack Daniels" - tāda tilpuma, kā tiek piedāvāts lidmašīnā. Nedēļu vēlāk es no visiem slēpu lielo "Jack Daniels"."
"Katru vakaru pirms bāra slēgšanas es izdzēru pāris glāzes sarkanvīna," atminas komiķis Luiss Bleks, kurš arī piedalījās "The Big White" filmēšanā. "Robins ienāca bārā un pasūtīja tekilu un espresso. Viņš man teica: "Man šķiet, ka man ir problēma." 2006. gadā Viljamss sāka rehabilitāciju.
Vairums Viljamsa draugu atceras viņu allaž pozitīvu un pacilātu, taču Viljamsa draugs Billijs Kristāls novēroja izmaiņas Viljamsa pēdējos dzīves gados. "Mēs satikāmies kinoteātrī, un es biju nedaudz nobažījies, jo viņš šķita ļoti kluss. Kad atvadījāmies, viņš apraudājās. Es vaicāju, kas noticis. Viņš atbildēja: "Es ļoti priecājos tevi redzēt." Pēc tam viņš man pateica, ka viņam ir atklāta Pārkinsona slimība.
Es nekad nebiju redzējis Robinu nobijušos – bet šī bija tā reize."
Pēc Viljamsa nāves viņa atraitne Sūzana Šneidere publiskoja sleju ar nosaukumu "The terrorist inside my husband’s brain" (Terorists mana vīra smadzenēs). Tajā viņa apraksta Viljamsa dzīves pēdējos mēnešus, kad viņš cieta no Levi ķermenīšu demences.
Esejā Šneidere norādīja, ka Levi ķermenīšu demence Viljamsam bijusi ļoti smagā formā, kā noskaidrots tikai pēc viņa nāves. Tā ir otrā visbiežāk sastopamā demences forma pēc Alcheimera slimības, ar ko tai ir vairāki kopīgi simptomi. Levi ķermenīšu demence bieži tiek nepareizi diagnosticēta kā Pārkinsona slimība, kā tas notika Viljamsa gadījumā.
2013. gada oktobrī, pāra otrajā kāzu gadadienā, Viljamss izjutis baiļu un trauksmes uzplūdus, kas "sasniedza uztraucoši augstu līmeni", atceras Šneidere. Tā paša gada decembrī Viljamss cieta no paranojas un atmiņas traucējumiem.
Autopsijā Viljamsa smadzenēs tika atklāta augsta Levi ķermenīšu koncentrācija, kas izraisīja akūtu paranoju un "netipiskas emocionālās reakcijas". Šneidere to raksturoja kā "ķīmisko karu viņa smadzenēs".
"Kaut nu viņš būtu zinājis, kāpēc viņam bija grūti, ka tas nebija viņa sirds, gara vai rakstura vājums," raksta Šneidere.
Dažus mēnešus pirms nāves Viljamss cieta no panikas lēkmēm un atmiņas zudumiem, kā rezultātā viņam bija grūtības atcerēties savu tekstu, filmējot kinolenti "Night at the Museum 3" (Nakts muzejā 3).
"Robins zaudēja prātu, un viņš pats to saprata. Vai varat iedomāties, kā tas viņu sāpināja?" rakstā norāda Šneidere.
"Un tas nebija nekas tāds, kam viņš zināja vārdu vai ko varēja saprast. Ne viņš, ne arī kāds cits spēja to apturēt. Nekāds milzums inteliģences vai mīlestības nespēja to aizkavēt. Viņš teica, ka gribot pārstartēt savas smadzenes."
Atraitne norāda, ka ārsti esot domājuši pareizajā virzienā, taču pauda šaubas, vai patiesa diagnoze un ārstēšana Viljamsam būtu palīdzējusi.
"Es neesmu pārliecināta, vai zināšanas būtu kaut ko mainījušas, ja nu vienīgi paildzinājušas Robina agoniju, kamēr viņš kļūtu par vienu no slavenākajiem medicīnisko izmēģinājumu objektiem," uzsver Šneidere. "Pat ja viņš zinātu diagnozi un varētu cerēt uz gaistošu mierinājumu no zālēm, galu galā terorists tik un tā viņu nogalinātu."
Šneidere sacīja, ka eseju esot publicējusi, lai veicinātu neirologu izpratni par pacientu un aprūpētāju pieredzi.
"Apollo.lv" jau ziņoja, ka Holivudas aktieris Robins Viljamss mira 63 gadu vecumā 2014. gadā, izdarot pašnāvību depresijas dēļ.
Aktieris ticis atrasts miris savā mājā Tiburonas pilsētā Kalifornijas štata ziemeļos. Marinas apgabala šerifa departaments paziņoja, ka nāves cēlonis ir "pašnāvība nosmokot".