Varbūt tas, ka mums vajag atpakaļ Gustavo, tikai liecina, ka Arstarulsmirus publikai nav aizgājis?
Pirmais vai otrais Gustavo albums arī nebija aizgājis, bija cilvēki, kas to klausījās, bet viss bija tā – bišķīt uz puņķiem.
Tāpat ar Arstarulsmirus – perspektīvs projekts, un esmu absolūti drošs, ka lielai daļai klausītāju par to ir viedoklis, bet tikai mazākums no viņiem ir noklausījušies, kas tas ir. Tā, ka apsēdušies un paklausījušies.
Nedaudz pēc četrdesmit manī kaut kas negaidīti sašūpojās – tas, ko biju ilgi būvējis. Sāku saskatīt kaut kādas tīniskas intereses un caurskatīt informāciju par četrdesmitgadnieku krīzi, kas principā ir termins noteiktos reģionos un noteiktās sabiedrībās.
Viena no galvenajām tēzēm bija tā, ka tie, kas piedzīvo šo krīzi, piedzīvo arī trīsdesmitgadnieku un divdesmitgadnieku krīzi. Es esmu viens no tiem.
Trīsdesmit divu gadu vecumā bija smagākais posms, pēc kura arī notika pagrieziens uz Arstarulsmirus. Un ap četrdesmit bija līdzīgi.
Viņš komentē, kas jāsaprot ar tīniskām interesēm: "Nu, piemēram, nopirkt vēl vairāk botu (smejas). Vai pēkšņi aizrauj Marvel filmas."
Pandēmijas sākumā viņš izdevis pirmo Arstarulsmirus albumu, nākamajā gadā – otro, šogad būs trešais albums. "Nekad mūžā nebiju izdevis albumus trīs gadus pēc kārtas. Es kapacitāti savācu savas transformācijas iepriekšējā desmitgadē, un, kad sākās pandēmija, sev nodefinēju, ka šis būs radošais periods, – un tas tā arī notika."