Kur "aug kājas" boksa lielākajai problēmai?

Kāpēc boksa "miljons" jostas ir problēma?

Pirmkārt, tas sarežģī fanu dzīvi. Atgriežoties pie UFC, ja tu seko līdzi vienai konkrētai divīzijai, piemēram, svara kategorijai līdz 77 kilogramiem, tu zini, ka čempions ir Kamaru Usmans, un, apskatot oficiālo rangu, aptuveni ir skaidrs, kuri būs cīkstoņi, kam tuvākajā nākotnē varētu tikt dota iespēja cīnīties par čempiona titulu.

Boksā ir vismaz četras organizācijas, kurām bieži vien katrai ir savs čempions, kuram, protams, ir sava čempiona josta. Un tad vēl ir lineārie čempiona tituli, pagaidu un superčempiona tituli. Sudraba, zelta, reģionālie čempiona tituli, kā arī nesenais WBC izgudrojums - franšīzes čempions. Tad vēl seko žurnāla "The Ring" čempiona josta un Pasaules Boksa supersērija ar Muhameda Ali trofeju...

Piemēram, WBA vēl līdz pat 2021. gada rudenim katrā no 17 svara kategorijām vīriešu konkurencē atzina kopumā četrus pasaules čempionus (super, pagaidu, zelta un vienkārši pasaules čempions).

Tas nozīmē, WBA paspārnē kopumā bija 68 pasaules "čempioni". Šāds skaitlis, protams, nav uztverams nopietni...

Līdz ar to, lai aptuveni orientētos boksā, ir nepieciešama krietni lielāka izpēte nekā, iespējams, jebkurā citā sporta veidā. 

Otrkārt ir vērts padomāt arī par pašiem bokseriem un cīņu norises intensitāti. Teju jebkurš bokseris vēlas būt savas svara kategorijas absolūtais čempions. Līdz ar to ir skaidrs, ka cīkstoņa un viņa promotieru prioritāte cīņu rīkošanā būs dažādu čempiona jostu pēc iespējas ātrāka apvienošana.

Bet ko darīt bokseriem, kuri atrodas turpat ranga augšgalā un cer uz iespēju cīnīties par čempiona titulu?

Kā piemēru varam minēt Saulu "Kanelo" Alvaresu, kurš šobrīd ir absolūtais čempions otrajā vidējā svara kategorijā. Tas nozīmē, ka uz viņu šobrīd gaida vismaz pieci citi bokseri. Bet tā vietā, lai aizstāvētu savus čempiona titulus otrajā vidējā svarā, viņš atgriezās pussmagajā svarā, lai cīnītos par Dmitrijam Bivolam piederošo WBA čempiona jostu.

Ja meksikāņu bokseris būtu izcīnījis uzvaru arī šajā cīņā, tad viņš bloķētu vienlaikus sešu pretendentu cerības uz čempiona titulu. 

Protams, boksa organizācijas ir tiesīgas noteikt obligātos titula pretendentus, bet tas atkal ir ilgs aizkulišu process, kurā cīņas aizvada personāži uzvalkos, nevis boksa cimdos un šortos. Bieži vien katra organizācija nosaka savus datumus, līdz kuriem konkrētā josta ir jāaizstāv, kā rezultātā bieži izveidojas īstena putra, kuras izstrebšanai ir nepieciešams laiks.

Līdz ar to nav jābrīnās, ka boksa lielākās superzvaigznes bieži vien gadā cīnās tikai vienu reizi. Un pa to laiku iespējas tikt pie nepelnītas popularitātes boksa aprindās parādās tādiem personāžiem kā Džeiks Pols...

Visbeidzot, jāuzdod jautājums - cik šāda sistēma ir godīga pret bokseri, kurš jau ir paspējis savākt vairākas čempiona jostas? Šeit tālu piemērs nav jāmeklē. Entonijs Džošua aizvadītajā rudenī četras čempiona jostas (WBA, WBO, IBF un IBO) zaudēja cīņā pret Oleksandru Usiku, kurš pie šīs cīņas tika kā WBO izvirzītais obligātais titula pretendents.

Kāpēc Džošua atvadījās no visām čempiona jostām, ja viņš cīņu zaudēja bokserim, kurš bija tikai WBO galvenais titula pretendents? Pasaulē godīgums neeksistē...

Kā bokss līdz šādai sadrumstalotībai nonāca?

Kādreiz saule spīdēja spožāk un zāle bija zaļāka. Arī boksā. Savulaik bija tikai viena boksa organizācija, par kuras čempiona titulu bokseri burtiski lēja sviedrus un asinis. Tā bija Nacionālā boksa asociācija, kas 1962. gadā pārtapa par mūsdienās pazīstamo Pasaules Boksa asociāciju (WBA).

Sešdesmito gadu sākumā WBA sāka apvīt korupcijas plīvurs. Toreizējais WBA boss Gilberto Mendoza tika apsūdzēts ranga apzinātā ietekmēšanā, kā arī kukuļu pieņemšanā no konkrētu bokseru promotieriem. Piemēram, 1982. gadā nu jau leģendārais boksa promotieris Bobs Arums atklāja, ka viņš vairākkārt WBA pārstāvjiem maksājis konkrētas naudas summas, lai viņa bokseri rangā būtu augstāk.

Lai cīnītos pret WBA valdošo korupciju, 1963. gadā tika izveidota Pasaules Boksa padome (WBC), tomēr arī šī organizācija, lai gan tiek uzskatīta par prestižāko no četrām galvenajām boksa organizācijām, arī ar laiku sapinās korupcijas tīklos.

Savukārt 1983. gadā norisinājās atkārtotas WBA prezidenta vēlēšanas, kurās jau kārtējo reizi līdzšinējo amatu saglabāja Mendoza. Tā rezultātā Bobs Lī, kurš bija viens no kandidātiem uz WBA prezidenta krēslu, "pacēla cepuri" un izveidoja Starptautisko Boksa federāciju (IBF).

IBF sevi centās pozicionēt kā organizāciju, kuru nenomāc boksā tobrīd ļoti aktuālie korupcijas skandāli, bet arī šis boksu pārvaldošais personu kopums ne ar ko neatšķīrās. Turklāt IBF izveidotājs Lī 2000. gadā tika arestēts par naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Savukārt 1988. gadā tika izveidota Pasaules Boksa organizācija (WBO). Šīs organizācijas rašanās iemesls bija konkrētu WBA pārstāvju neapmierinātība ar piedāvātajiem noteikumiem. Tā rezultātā Dominikanas Republikas un Puertoriko biznesmeņi izveidoja organizāciju, kuras bokseriem allaž labi veicies cīņās pret citu organizāciju cīkstoņiem. Kā nesenāko piemēru var minēt tieši Oleksandru Usiku. 

Tikai aizvadītā gada oktobrī visu četru vadošo boksa organizāciju vadītāji pirmo reizi tikās klātienē, lai apspriestu sava sporta galvenos problēmjautājumus. Galvenais no tiem, protams, bija čempiona jostu sadale un obligāto titula pretendentu noteikšana.

Nav pamata gaidīt, ka situācija uzlabosies

Kāpēc gan lai kaut kas mainītos? Pašreizējais formāts pēc būtības ir izdevīgs teju visām iesaistītajām pusēm.

Konkrētajām organizācijām šāds formāts ir izdevīgs, jo bokseru promotieriem par titulcīņas sankcionēšanu ir jāmaksā konkrēta summa. Piemēram, ja norisinās dažādu jostu apvienošana, tad promotieriem noteikta summa ir jāatvēl katrai no iesaistītajām organizācijām.

Vairāk jostu nozīmē vairāk titulcīņu, bet vairāk titulcīņu nozīmē lielākus ienākumus no promotieriem. Tāpēc arī WBA augstāk minētā četru čempionu prakse, lai arī cik absurda, no viņu perspektīvas skatoties, šķiet pilnībā saprotama.

Runājot par promotieriem, skaidrs, ka cīņu, kurā uz spēles ir likta čempiona jota, pārdot ir daudz vienkāršāk. Pat ja čempiona josta šķiet absolūti izdomāta, sauklis "titulciņa starp x un y cīkstoni" skan labāk nekā "cīņa starp y un x cīkstoni". Un sava amata lietpratējs to mācēs izmantot.

Visbeidzot, paliek paši bokseri. Jā, jostu apvienošana var nobloķēt visu divīziju, tomēr četri čempiona tituli ir vairāk nekā viens, līdz ar to bokseriem teorētiski ir lielāka iespēja kļūt par pasaules čempioniem boksā.

Vairumam sporta cienītāju neinteresēs, kādu trīs burtu kombinācija atrodama priekšā terminam "pasaules čempions".

Teju katrs Latvijā zinās, ka pašmāju "politiķis" Mairis Briedis savulaik bija pasaules čempions. Daudz mazāks skaits cilvēku zinās, ka viņš ir trīskārtējs pasaules čempions, bet vēl mazāk zinās nosaukt trīs organizācijas, kurās viņš šo statusu izcīnīja.

Vienīgie cietēji ir boksa cienītāji, kuriem, lai patiešām pārzinātu šā sporta virtuvi, ir jāveic krietna izpēte un teju ikdienā jāseko līdzi ļoti lielam informācijas apjomam. Bet domājams, ka tuvākajā nākotnē nekas nemainīsies, jo boksa pašā virsotnē apgrozās milzīgas naudas summas.