Viņi runāja tikai franciski, viņi paņēma arī mūsu telefonus, kuros izmantojām tulkotājus. Viņi atņēma telefonus, makus, pases, motociklus un atslēgas. Pēc tam mūs pārveda uz citu policijas iecirkni, 40 kilometrus no Liverbeles.
Mēs uzstājām, lai mums atdod telefonus, lai mēs varētu iegūt finansiālus līdzekļus sievietes bērēm. Mūsu ģimenes mums nevar palīdzēt. Sievietes ģimene mums ir piedevusi. Viņi netur ļaunu prātu, jo saprot, ka tas bija negadījums.
Vienīgais, ko šobrīd varam darīt, ir iet garo dokumentu ceļu, kompensējot bēru izdevumus, kamēr gaidām tiesneša lēmumu. Mums jāsavāc nauda, cik ātri vien iespējams, jo viņiem nav morgi, bet istaba, kur viņi uz īsu brīdi uzglabā ķermeņus. Mēs paši dzīvojam no rokas mutē, mums nav iekrājumu.
7. augustā mēs atkal tikām pārvesti uz citu policijas iecirkni. Pie ieejas mēs atteicāmies ieiet vietā, kur mums bija jānakšņo, jo tā neatbilda tam, ko viņi bija stāstījuši, tas vairāk bija cietums. Virsnieks apsolīja interneta pieslēgumu, lai mēs varētu kontaktēties ar cilvēkiem, bet tas netika izpildīts.
Daniels sāka uzņemt video apkārt policijas iecirknim. Policists sāka viņu raustīt, grūstīt un sist. Es kliedzu un lūdzu to pārtraukt, un uzstāju uz sarunu ar augstākstāvošu policijas darbinieku, kura ir sieviete. Viņš neapstājās, kamēr neatnāca komandiere. Mēs abi bijām traumēti jau ar nelaimes gadījumu un esam šausmās par to, kā pret mums izturas.