No arhīva ⟩ "Bērnība un darbs policijā iemācīja cīnīties." Ints Ķuzis par dzīvi ar slimību (2)

"Bērnība, kā jau īstam tā laika produktam, bija sadalīta divās daļās. Pirmā daļa bija tā neapzinīgākā, biju mājās. Otrā daļa - no pirmās klases biju internātā. Laikam visa dzīve, personības veidošanās, dzīves uztvere un izpratne gāja caur internātu. 

Iemācīties cīnīties par sevi, pastāvēt par sevi, aizstāvēt sevi un citus, ja tas ir nepieciešams. Tās ir tās īpašības, kas dominēja. Vecāku mīlestība un tas ģimeniskais maigums, kas varēja būt, tas nebija," atklāj Ķuzis.

Ģenerālis norāda, ka bērnībā sapņoja par traktorista darbu, jo daudz laika pavadīja laukos. "Atnākot no armijas, man nebija īsti profesijas, domāju - kas man pirmais piedāvās, tur arī iešu. Es tajā laikā nesapratu, ka, ejot armijā, faktiski atņēma pasi, tā atradās pasu galdā, tas atradās milicijā. Lai dabūtu pasi, nācās iet turp.

Mani uzrunāja un piedāvāja nākt strādāt uz miliciju. Tā arī izveidojās šī saikne ar miliciju," stāsta Ķuzis.

1982. gadā viņš sāka darbu iekšlietu struktūrās kā milicis Jelgavas rajonā, tāpat strādājis par Tukuma rajona Iekšlietu daļas kriminālmeklēšanas operatīvo pilnvaroto un bijis Tukuma rajona Kriminālpolicijas un pārvaldes priekšnieks.

"Es nekad nebiju domājis un cerējis, ka nonākšu līdz Valsts policijas priekšnieka amatam. Būtiskākais lēmums bija 1991. gada janvārī. Tas bija tas laiks, kad jāpieņem personīgais lēmums uzvilkt Latvijas Republikas policista formu. Uzskatu, ka tas bija būtiskākais lēmums, ko es pieņēmu, jo nevienā brīdī nešaubījos. 

Astoņi gadi Valsts policijas priekšnieka amatā ir milzīgs laiks. Esmu ilgākais VP priekšnieks, kāds ir bijis. Tas, ka man jau reizēm parādījās kādas domas, ka varbūt pietiek, tikai ir vajadzīgs tas grūdiens. Tā bija politiskā maiņa, slimība atnāca nesaukta, negaidīta, kad es jau biju projām no darba."

Ķuzis stāsta, ka 2020. gada septembrī sajuta sāpes un diskomfortu, kas sācis uztraukt. Ģimenes ārsts nozīmēja analīzes, taču sajūtas nedaudz pastiprinājās.

"Ģimenes ārsts pieņēma lēmumu, ka jāguļ stacionārā. 23. septembrī nokļuvu Rīgas Austrumu slimnīcā, kur izmeklēja un konstatēja, ka man ir iekaisis žultspūslis, kas arī izteikti parādījās uz sejas. Tas iedarbojās arī uz aknām, kļuvu dzeltens.

Tad bija divas sarežģītas operācijas, ārstējošais ārsts konstatēja, ka ir audzējs aizkuņģa dziedzerī. Šī prognoze no ļoti optimistiskajiem nākotnes plāniem kļuva par realitāti, ka palikuši pāris mēneši. 

Otrais variants - ja viss ir ļoti pozitīvi, tad pēc gada varētu domāt, ka kaut kas uzlabosies. Saskaroties ar šo realitāti, tu atkal nonāc tajā situācijā, kur tev jāpieņem lēmums. Tu sāc cīņu par sevi. Bija skaidrs, ka tev neviens lielā mērā nevar palīdzēt, tev pašam jātiek galā. Jātiek galā emocionāli.

Domāju, ka mans bērnības stāsts un tālākais darbs policijā dažādos amatos bija tas, kas iemācīja nepadoties, pastāvēt par sevi, cīnīties. Pirmkārt, cīnīties ar sevi," norāda Ķuzis.

2021. gada intervijā Ķuzis sacīja, ka saņem ķīmijterapiju, tomēr kopējais veselības stāvoklis bija stabils, nepasliktinājās. Viņš atgriezās sabiedriskajā dzīvē, pildīja Rīgas domes deputāta pienākumus, kā arī docēja divās augstskolās. 

"Ģimene ir blakus. Nevienu brīdi es nepieļāvu iespēju, ka ar mani kaut kas var notikt vai notiks. Es varu un daru, es darīšu un kļūšu vesels. Tikšu ar to galā. Rezultāti pēdējā pusgada laikā liecina, ka mēs audzēju "sitam".

Tas ir likteņa pirksts. Ja man nebūtu pirmā operācija, tad audzējs nebūtu konstatēts, jo aizkuņģa dziedzera audzējs ir viens no sliktākajiem, kāds ir. Ne velti tam ir iesauka "klusējošais", jo nedod signālus par sevi," stāsta ģenerālis.

No notikušā Ķuzis ir iemācījies uztvert faktus bez emocijām. "Uztvert, novērtēt un pieņemt lēmumu. Tas ir svarīgākais - nedrīkst krist panikā un sākt kļūt no kaut kā atkarīgs. Tas ir jāuztver kā fakts. Nedrīksti meklēt iemeslus un redzēt sevi kā traucēkli. Jādzīvo pilnvērtīga dzīve.

Esmu laimīgs. Tas, kas ar mani notiek, tā ir dzīve, ir labāki un sliktāki brīži. Bet kopumā nevaru pārmest sev vai žēloties. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Nevar nesapņot par to, kas ar mani ir noticis.

Gribas, lai tas ātrāk beidzas un beidzas pozitīvi. Gribas redzēt, kā izaug mazbērni, sagaidīt mazmazbērnus.

Pilnvērtīgi vēl nodzīvot kādus gadus, sabiedrības labā pastrādāt, kamēr jūtu vēlmi, nepieciešamību un vajadzību. Tas liek dzīvot tālāk," stāsta bijušais VP priekšnieks.

1999. gadā Ķuzis tika iecelts par Rīgas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) Kriminālpolicijas priekšnieka vietnieku, bet 2003. gadā par RGPP Kriminālpolicijas priekšnieku.

2009. gadā Ķuzis kļuva par VP Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieku.

2009. gadā valdība nolēma Ķuzim piešķirt ģenerāļa pakāpi, bet 2011. gadā viņš kļuva par VP priekšnieku un šo amatu ieņēma līdz pat 2020. gadam.

2020. gadā Ķuzis tika apstiprināts par Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku iekšējās drošības jautājumos. Šajā pašā gadā viņš kandidēja Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās no JV saraksta.