Sieviete raksta, ka viņa, meklējot vīru, ir piezvanījusi visiem, ar kuriem vien varēja sazināties. Tomēr meklējumi nav vainagojušies ar rezultātiem.
Jana atklāti dalās savos pārdzīvojumos un vainas sajūtā:
"Es pamostos, ēdu brokastis un pieķeru sevi pie domas: "Kā es tagad varu ēst, ja viņš droši vien neēd?""
Savā ierakstā viņa turpina: "Es smejos un domāju: "Kā es varu smieties, ja viņam tur šobrīd ir slikti?""
Lai gan sieviete šobrīd jūtas tā it kā tikai eksistētu, nevis dzīvotu, taču viņa uzskata, ka šobrīd nedrīkst žēloties un bēdāties, jo viņas mīļotais tagad noteikti jūtas daudz sliktāk.
"Viņš pat nezina, vai mēs izdzīvojām vai nē. Viņu aizveda prom, kad mūsu dēlam bija gandrīz 5 mēneši. Tagad viņš vairs viņu [dēlu] neatpazīs, jo dēls aug ikkatru dienu," savos pārdzīvojumos dalās mamma.
Jana stāsta, ka vīrietis ir labs tēvs un savu dēlu ļoti mīl. Sieviete uzteic sava vīra spēju parūpēties par mazuli: "Viņš dēlu tik ļoti mīlēja un bija, un ir tik labs tēvs it kā tas būtu viņa piektais bērns, nevis pirmais, un viņš zina, kā pareizi vajag izturēties."