"Viltus troņmantnieku ielika siltā pannā." 300 gadus senas sazvērestības teorijas, kas satricināja karalisko ģimeni

Tā paša gada nogalē kļuva zināms, ka viņa sieva Marija gaida bērnu. Kopš laulības sākuma karaliene bija piedzīvojusi vismaz desmit grūtniecības, bet viņas iepriekšējie bērni piedzima nedzīvi vai notika spontānie aborti. Tāpēc visi domāja, ka arī šoreiz Marija nespēs dzemdēt topošo troņmantnieku.

Grūtniecības laikā parādījās viltus ziņas, ka piedzimušais mazulis nebūs viņas un ka tā visa ir liela katoļu konspirācija. Ekstrēmie antikatoļi sparīgi gatavojās noliegt bērna dzimšanu. Vismazāk viņi vēlējās zēna -  troņmantnieka - dzimšanu.

Grūtniecība 17. gadsimtā bija ļoti riskanta - ārstam tajos laikos nebija iespējas novērot augļa attīstību mātes miesās. 

Karaliene nolēma, ka savu bērnu dzemdēs Svētā Džeimsa pilī - pašā galvaspilsētas sirdī. Karaliskajās dzemdībās piedalījās daudz cilvēku. Protokols noteica, ka vecmāte vada un regulē dzemdības, bet sievietei apkārt sastājās daudz citu ļaužu, kas vēroja notiekošo.

Tikmēr klīda visdažādākās baumas. Viena no populārākajām vēstīja, ka pilī slepus ienests kāds svešs jaundzimušais, ielikts siltā pannā, ar kuru senatnē sildīja gultas, un pēcāk pārējiem stādīts priekšā kā karaliskais jaundzimušais.

Šādas baumas tikai parādīja to, ka karaliskajās aprindās visi viens otru novēroja un vērtēja. Dzemdību novērošana un karaliskās ģimenes mazuļa dzimšanas fakta oficiāla apstiprināšana bija ļoti svarīga, jo nākamais troņmantnieks varēja mainīt visas tautas nākotni. 

Tika publicēts apjomīgs raksts, kurā apkopoja dažādus stāstus, baumas un konspirācijas teorijas par karaliskā mazuļa piedzimšanu, kā, piemēram, to, ka bērns iegūts kontrabandas ceļā un to ienesusi flīzētāja sieva. Šis ir tikai viens stāsts, bet tolaik klejoja daudz baumu un konspirācijas teoriju. 

Karaliene bija nobijusies, taču, par spīti notiekošajam, juta paļāvību un pienākuma apziņu. 

1688. gada oktobrī vērienīgo konspirācijas teoriju dēļ Džeimss visus dzemdību lieciniekus izsauca dot zvērestu, lai apstiprinātu mazuļa dzimšanas faktu. Šīs dokumentos ierakstītās liecības ir daļa no politiskās stratēģijas, nevis patiesa vēlme dokumentēt bērna nākšanu pasaulē.

Tika izveidots iesaistīto cilvēku saraksts. Lai gan liecinieku vidū bija augstdzimuši vīrieši, piemēram, grāfi, liecības sniedza arī sievietes. Tā laika sabiedrībā pārliecinoši valdīja patriarhāts, tomēr šāda situācija padarīja sievietes par autoritātēm.

Tas parādīja, ka domāšanas veids sabiedrībā pamazām mainās.

Marija pēc dzemdībām jutās laimīga, jo bija izpildījusi karalienes pienākumu, dzemdējot troņmantnieku. Lai gan viņa bērna dzimumu nevarēja ietekmēt, zēna dzemdēšana tajā laikā tika uzskatīta par sievietes "atbildību". Karaliene jutās kā uzvarētāja un ātri vien atkopās ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. 

Tiesas pienākums bija aizsargāt Mariju no psiholoģiskiem triecieniem, kurus varēja radīt brošūrās sarakstītās baumas, tādēļ apkārtējie parūpējās par to, lai viņa nevienu no tām neizlasītu.

Džeimsa Frānsisa Edvarda Stjuarta piedzimšana kļuva par svarīgu brīdi britu vēsturē. Viņa pusmāsa, protestante princese Marija, kura bija apprecējusies ar Holandes valdnieku Viljamu III, mudināja protestantus turpināt iekarot zemes. 1688. gadā Viljams un Marija ieradās Anglijas krastos. Džeimss II tika aizvests uz Franciju, un nākamajā gadā Viljams un Marija tika pasludināti par jauno karali un karalieni.

Jaunie valdnieki noteica ka katoļiem aizliegts kāpt tronī. Taču 1715. gadā, kad Džeimss jau bija pieaudzis, viņam radās izdevība cīnīties par nokļūšanu britu tronī. Pēc tā neviens vairs neapšaubīja viņa karalisko izcelsmi.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!