"Mēs paļaujamies uz to, ka bērns visu zina." Atvases pazušana – kāpēc un ko darīt?

Pēc darba pieredzes krīzes centrā sieviete spriež, ka, iespējams, ne tikai bērniem, bet arī sabiedrībai un vecākiem nav skaidras izpratnes, kā nodrošināt bērnam pietiekamu aizsardzību un drošību: "Varbūt ir vairāk jārunā par konkrētiem rīcības plāniem."

Attiecību kārtošana telefonā

Tiek uzskatīts, ka vecāku pārmērīga viedierīču lietošana ir biežākais cēlonis, kāpēc bērns pazūd:

"Tā ir mūsdienu sabiedrība, tādi mēs esam. Vecākiem ir grūti nodarboties ar bērniem, to mēs arī redzam krīzes centrā. Nav šo prasmju un metožu, ko darīt ar bērniem, - kā nodarbināt, kā runāt. Vecāki labāk izvēlas paslēpties no problēmām viedierīcēs."

Viedierīces un virtuālā komunikācija aizvien vairāk atņem mūsu laiku, taču īpaši aktuāli tas ir jauniem vecākiem, jaunām sievietēm. Krīzes centra sociālā darbiniece ir novērojusi: "Jaunām mammām bieži ir nesakārtota dzīve, attiecības. Taču attiecības ir ļoti svarīgas, tāpēc tās nereti tiek "kārtotas" telefonā."

Darbiniece stāsta, ka darīšanu kārtošana gan dzīvē, gan telefonā bieži vien pieprasa vairāk laika nekā vienkārša laika pavadīšana ar bērniem. Visgrūtāk ir vientuļajām māmiņām, kas cieš no grūtiem dzīves apstākļiem.

Krīzes centra darbiniece uzskata:

"Sanāk, ka tie bērni nereti ir otrais plāns, nevis pirmais. Svarīga arī pamatvajadzību apmierināšana. Ja mana dzīve ir sakārtota, es jūtos labi, tad arī varu dot bērniem laiku. Ja es jūtos neapmierināta, tad arī meklēju kaut kādus aizstājējus telefonā."

No vienkāršas situācijas līdz traģēdijai ir viens solis

Nereti vecāki pat neizdomājas, ka visparastākās situācijas var izvērsties traģēdijās. Vecāki pārmērīgi uzticas bērniem, agri ļauj viņiem būt patstāvīgiem, taču pilnībā prognozēt maza bērna rīcību nav iespējams.

Citos gadījumos bērns tiek pieskatīts nevīžīgi – viņam tiek ļauts doties kaut kur bez vecāku piekrišanas vai arī bērna uzvedībai un ziņkārībai netiek pievērsta uzmanība. Darbiniece min piemēru:

"Bieži vien liekas, ka bērns visu laiku ir mūsu redzeslokā, apkārt cilvēku ir daudz un tā vien šķiet, ja viņš ieskries kaut vai citā kabinetā, tad nekas slikts jau nenotiks. Viņš ieskrien vienā kabinetā, otrā kabinetā, un viņa vairs nav..."

Pazušanas fakts

Apziņa, ka bērns ir pazudis, ir liels trieciens vecāku psihei. Katrs cilvēks šādos ārkārtas brīžos reaģē citādi:

"Vieni var krist panikā, otri var pilnīgi sastingt un skatīties vienā punktā. Ja tu pats nespēj rīkoties, tad ir jālūdz palīdzība. Dienesti palīdz un rīkojas."

Šādā brīdī arī vecāki nedrīkst palikt vienatnē. Apkārtējo uzdevums ir sniegt palīdzību vecākam. Svarīgākais ir emocionālais atbalsts – mierinājums un klātbūtne. 

"Mēs esam tā sabiedrība, kurai gribas atrast vainīgo," skaidro Sandra Simsone. "Cilvēks jau meklē to atbildi. Mēs esam nepiekāpīgi, mēs gribam saņemt atbildi un saprast, kāpēc tā situācija tieši tāda varēja būt."

Sociālā darbiniece, atceroties pieredzi krīzes centrā, stāsta, ka notiek arī vienkārši nelaimes gadījumi. Šādos gadījumos vainīgo vai vainojamo nav.

Vainīgo meklēšana ir iesakņojusies sabiedrības domāšanā. "Tieši tāpat arī par noziedzību. Mēs jau parasti gribam sodīt, gribam atrast vainīgo. Lai šo domāšanu mainītu, ir jāiet vēl tāls cilvēcības attīstības ceļš, lai tiešām sabiedrība spētu pieņemt to, ka tā var būt," uzskata sieviete.

Ja vecāki piedzīvojuši traģisku bērna pazušanu, ir obligāti jāapmeklē psihoterapija, uzskata sociālā darbiniece.

Viņa arī stāsta, ka bieži cietušo vecāki cenšas noslēgties un mainīt kaut ko savā dzīvē, piemēram, dzīvesvietu, lai izvairītos no atmiņām un sajūtām.

Sieviete uzskata, ka, mainot vidi, nav iespējams aizbēgt no notikušā. Lai spētu pārdzīvot vai vismaz nomierinātos, atkal būtiska ir komunikācija. "Vairāk runāt ar cilvēkiem, tiem pašiem kaimiņiem. Komunikācija ir svarīga, bet kurā mirklī viņi ir gatavi to darīt, tas arī ir jautājums. Paši saviem spēkiem diez vai var tikt galā ar nopietnām traumām," skaidro Simsone.

Rīcības plāns bērna pazušanas gadījumā

Krīzes centra darbiniece uzsver, ka primāri bērna pazušanas gadījumā nekavējoties ir jāzvana policijai. Tas jādara pēc iespējas ātrāk.

Efektīva ir vēršanās pie medijiem, ja pašu spēkiem vairs nav iespējams atrast, taču par šādu soli ir jāinformē izmeklētājs, "Apollo.lv" jau iepriekš vēstīja Valsts policijas pārstāvis Toms Sadovskis.

Bērna vai nepilngadīga jaunieša pazušanas gadījumā meklēšanas metodes atšķiras. Plašākās meklēšanas teritorijās tiek piesaistītas arī citas institūcijas, piemēram, kinologi ar suņiem, robežsargi un viņu tehnika.

Tāpat iesaistās arī brīvprātīgie no nevalstiskām organizācijām, kā www.Bezvests.lv . Meklēšanā no biedrības var piesaistīt 30-40 brīvprātīgo. Viņu rīcībā ir apmācīti suņi, kinologi, tehniskais aprīkojums, kā paraplāns, laivas u.c.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!