FOTO un VIDEO ⟩ Karoja Ukrainā, bet padevās pārtikas trūkuma dēļ. Doneckā uz nāvi notiesātā marokāņa dzīves līkloči

Bragima draudzene Lilija stāsta, ka šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo gadījumu izskata bez rindas kārtības un ir atbildējusi, ka turpinās strādāt ar šo lietu tālāk.

Galvenā problēma ir tajā, ka jauniešus tiesā neeksistējošas valsts tiesa, kuru nav atzinusi neviena cita valsts, izņemot Krieviju. Ja pat tā būtu Krievijas tiesa, kura nepakļaujas Eiropas Cilvēktiesību tiesai, viss būtu daudz sarežģītāk, tā uzskata Lilija.

Šobrīd Brahimam ir dots mēnesis apelēt tiesas lēmumu. Visu mēnesi viņa radi un draugi intensīvi strādā, lai mainītu šo lēmumu. Katru dienu dažādi advokāti sniedz komentārus par situāciju medijos.

"Mēs pat nezinām, kurš ir viņa īstais advokāts. Ir informācija par advokātiem, kas strādā ar sagūstītajiem zēniem no Anglijas, taču Brahima advokāti visu laiku mainās. Vienreiz interviju sniedza sieviete, otru reizi - vīrietis.

Visi šie cilvēki, ja meklētājā ievada viņu vārdus, ir no Krievijas. Ko viņi dara Doneckā? Kas tā par Doneckas tiesu? Kā šī tiesa var piespriest kaut ko, ja to pat nav atzinušas citas valstis?" par situāciju ir sašutusi Lilija.

Jaunieša ģimenes locekļi arī sniedz informāciju medijiem. Brahima tēvs teicis, ka viņam ir Ukrainas pilsonība.

"Tā nav taisnība. Mums bija versija par to, ka viņš vienkārši nezināja par to, jo viņi ilgu laiku nekomunicēja. Un arī tas, ka viņš bija šokā un ļoti pārdzīvoja," skaidro Lilija.

Meitene arī uzsver, ka situācija ir ļoti šausmīga: "Tev tuvs cilvēks nonāk gūstā, viņu grib nogalināt tavā acu priekšā, bet tu neko nevari izdarīt…"

Iemīlējās Ukrainā un cieta no depresijas

Lilija Aleksanova stāsta, ka jaunieši iepazinušies 2021. gada augustā, ballītē Kijivā. "Man drīzumā bija jālido uz Ameriku, lai sāktu studijas. Tā bija viena no pēdējām atvadu ballītēm Ukrainā. Tajā brīdī visi mani draugi jau devās mājup, bet es sēdēju vienatnē un skumu. Brahims pienāca pie manis, sāka mierināt.

Viņš pastāstīja, ka ir no Marokas un mācās šeit, Kijivā. Viņam šeit ļoti patīkot, vispār ir iemīlējies Ukrainā. Sāka runāt par mentālās veselības problēmām - viņam esot depresija. Es teicu: "Klau, mēs esam līdzīgi. Man arī ir trauksme.""

Brahims no 2019. gada mācījās Kijivas Politehniskajā institūtā, apguva aerokosmonautikas tehnoloģijas, taču 2021. gadā mācības pametis. Tieši vēlme iegūt izglītību bija galvenais iemesls, kādēļ jaunietis atbrauca uz Ukrainu.

Lilija stāsta, ka tā ir diezgan izplatīta prakse, kad jaunieši no arābu valstīm brauc mācīties uz Ukrainu, jo te ir pietiekami lēta un kvalitatīva izglītība. Arī sertifikāts kotējas Eiropā un citās valstīs.

Mācības bija angļu valodā, taču profesoriem bijušas grūtības komunicēt, jo viņiem dzimtā valoda nav angļu. Šī iemesla dēļ Saaduns mācības pārtraucis.

Pameta mācības un devās dienēt

"Kad mēs iepazināmies, viņu jau tad domāja par dienestu. Es viņam pajautāju: "Brahim, kādēļ tev to vajag? Tu esi jauns puisis... Viņš nav gara auguma, aptuveni 1,70 metru garš, tieviņš."

"Kādēļ Tev jāiet armijā? Izbaudi dzīvi," sarunu atceras Lilija.

Brahims atbildējis draudzenei: "Es jūtos bezjēdzīgs. Agrāk es mācījos, tagad man ir draugi, es ar kaut ko nodarbojos, bet tāpat no manis nav nekāda labuma sabiedrībai."

Tajā brīdī Lilija domājusi, ka vēlme doties dienēt ir saistīta ar viņa depresiju: "Viņš atbrauca uz Ukrainu, viņam te ļoti patika. Brahims ļoti vēlējās paveikt kaut ko vērtīgu saviem draugiem, valstij.

Viņš juta - ja ies dienēt, tad ies aizstāvēt Ukrainu. Viņš zināja arī par 2014. gada karu, tad viņš ne tikai paveiks ko labu sev (pirmkārt, viņš norūdīsies kā vīrietis, kļūst stiprāks, sev kaut ko pierādīs), bet arī tas, ka viņš būs noderīgs."

Pēc meitenes pārcelšanās uz Ameriku jaunieši turpināja sazināties.

"Es zināju, ka viņš ir iestājies jūras kājniekos. Un zināju, ka viņš dienēja Mariupolē," stāsta Lilija.

24. februāra rītā meitene uzreiz sazinājusies ar Brahimu un vecākiem, kas atradušies Ukrainā. Brahims atbildējis: "Lilija, nepārdzīvo, ar mani viss ir kārtībā. Esmu dzīvs un vesels."

Tajā brīdī meitene bijusi pateicīga Dievam, ka ar draugu viss ir labi. Kontaktu abi uzturēja periodiski, līdz marta beigās komunikācija tika pilnīgi pārtraukta.

"Tagad, kad tas jau ir noticis, es domāju - ja vien es zinātu, ka viņš tiks gūstā, ka es šovasar nevarēšu atgriezties Ukrainā. Es toreiz cerēju, domāju, ka atgriezīšos un ka mēs atkal kopā labi pavadīsim laiku, smiesimies, ballēsimies," par rūgto vilšanos stāsta Lilija.

Nonākšana gūstā

Brahimam nebija Ukrainas pilsonības, bet tikai īslaicīga uzturēšanās atļauja. Jaunietis ir Marokas karalistes pilsonis. Arī citi jaunieši, no Lielbritānijas un Amerikas, tāpat kā Brahims, bija uzturējušies Ukrainā un, sākoties karam, iestājušies armijā.

"Viņi nebija nolīgti, viņiem bija tieši tādas pašas tiesības kā ukraiņu karavīriem. Ja tu esi citas valsts pilsonis, tu tikpat labi vari pievienoties Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, noslēgt līgumu ar armiju," skaidro Brahima draudzene.

Jaunietis dienēja tikai pusgadu. Puisis sāka dienestu oktobra beigās, novembra sākumā. Kad viņš nonāca gūstā, nebija pagājis pat pusgads kopš dienesta sākšanas.

Lilija uzskata, ka mācību periodā, kas ilgst gadu, jauniešiem pat nav atļaujas ņemt rokās ieročus. Tikai tad, kad apmācības pabeigtas, divu gadu garumā pakāpeniski tiek doti aizvien svarīgāki uzdevumi. Viss nenotiek uzreiz.

Par to, ka draugs nonācis gūstā, Lilija uzzinājusi no krievu blogera "Sladkov+" ievietotā video platformā "Telegram". Šajā video blogeris rāda un stāsta: "Mans sekotājs tika gūstā. Sauc Brahims."

Brahima draugi un radi cerēja, ka krievu kareivji pret sagūstītajiem jauniešiem izturēsies labi, jo viņus nesagūstīja - viņi padevās paši. Nolika ieročus, jo bija beigusies pārtika.

"Mums likās, ka attieksme pret kareivjiem, kurus sagūsta, un tiem, kuri padodas brīvprātīgi, ir dažāda. Brahimu no ukraiņu kareivjiem nošķir tikai pilsonība, bet viņš nav algotnis.

Kad sākās karš, viņš armijā bija tikai pusgadu.

Viņš tur vadīja kravas automašīnu. Vēl es zinu, ka viņu bieži izmantoja kā tulku, jo viņš zina vairākas valodas. Pārzina arābu, nedaudz ukraiņu, labi pārvalda krievu, angļu valodu. Viņš ir labs komunikators," par Bragimu stāsta Lilija.

Taču vēlāk Krievijas kontrolētajos sabiedriskajos medijos parādījās raksti par "briesmīgu nolīgtu teroristu, kurš tur gandrīz vai visus ir nogalinājis" un ka viņš ir jātiesā - jāpiespriež nāvessods.

"Komunikabls puisis. Visi viņu pazina"

Lilija atminas, ka iepazīšanās brīdī Brahims bijis ļoti atvērts un komunikabls. "Toreiz tas bija mans ceturtais kluba apmeklējums, bet viņš šeit nāca pastāvīgi, tie bija viņa draugi. Man pat likās, ka viņš bija galvenais personāžs klubā, visi "griezās" tikai ap viņu. Visa biedrība, dīdžeji, producenti… visi bija viņa draugi."

Kad draugi uzzinājuši par nelaimē nonākušo Brahimu, Ukrainas klubu biedrība uzrakstīja vēstuli, lai aizstāvētu jaunieti.

Pēc Lilijas vārdiem, Brahima lielākais pārdzīvojums bijusi tieši depresija: "Mentālās problēmas paliek uz visu dzīvi.

Tu vienkārši vienā momentā saproti, ka tas notiek ar tevi un tu to nekā nevari ietekmēt. Tev vienkārši ir jāpielāgo sava dzīve un jāpieņem šis fakts, ka tu atšķiries no citiem. Tas, kā tu redzi šo pasauli, arī atšķiras."

Viņš pārdzīvoja, ka viņš nav pietiekami labs, noderīgs vai gudrs… Kaut arī tā vispār nebija taisnība. Nekad nebiju dzirdējusi, ka viņš teiktu kaut ko aizvainojošu saviem draugiem vai necienīgi izturētos. Ja pat cilvēkam nebija taisnība, viņš vienalga centās kaut kā attaisnot, aizsargāt. Armijā viņš vēlējās iegūt zināšanas, gribēja būt noderīgs. Viņš pārdzīvoja, teica: "Es tikai mācos, bet man gribas visiem palīdzēt. Cilvēki kaut ko dara tur, bet es tikai vēroju no malas…"

Apsverot domu par mācībām, Brahims bija nopietni sastrīdējies ar vecākiem un tādēļ meklēja valsti, kur varētu gan mācīties, gan strādāt. Tā viņš izvēlējās Ukrainu, atrada šeit draugus, kopīgas intereses un vienkārši iemīlējās Kijivā.

Ar ģimeni Brahimam nesakrita uzskati. Viņa vecāki bija vairāk konservatīvi, bet viņš - vairāk progresīvs. Lilija uzskata, ka Brahima mentalitātei tuvākas bija Eiropas valstis.

"Apollo.lv" jau ziņoja, ka Ukrainas austrumos ar Krievijas atbalstu izveidotās tā dēvētās Doneckas tautas republikas (DTR) "tiesa" 9. jūnijā atzinusi britus Šonu Pinneru un Eidenu Aslinu, kā arī Marokas pilsoni Saadunu Brahimu par vainīgiem mēģinājumā ar spēku sagrābt varu DTR, kā arī apmācības iziešanā, lai īstenotu teroristiskas darbības.

Viņi visi ir Ukrainas armijas karavīri, kas parakstīja līgumu par dienestu bruņotajos spēkos vēl pirms Krievijas iebrukuma. Pinners un Aslins dzīvo Ukrainā kopš 2018. gada.

"Tiesa" bijusi īsa un nebija pieejama žurnālistiem. Viņiem ir mēnesis sprieduma pārsūdzēšanai.

Notiesāto radinieki vairākkārt teikuši, ka viņiem nav bijusi normāla aizstāvība, bet viņiem piedāvātie "advokāti" nav neko darījuši.

Pinners un Aslins nonāca gūstā aprīļa vidū Mariupolē, bet Brahims - marta vidū Volnovahā.