Par "kara neitrālajiem", dīvānekspertiem un elektroauto skandālu. Atklāta saruna ar Baibu Sipenieci-Gavari

Lai gan televīzijas personībai ir gadu laikā uzkrāta skatuves pieredze, stāvizrāde biedēja ar to, ka tajā nevar noslēpties, jo uz skatuves atrodies viens pats. Komiķe atzīstas, ka bailes nav tik daudz par pašiem jokiem, bet gan par to, vai izdosies skatītājus paņemt savā varā.

"Stāvizrādes ir specifiskas arī ar to, ka nedrīkst pārspīlēt ar cilvēku daudzumu. Arēna tur neder - viens cilvēks ļoti reti ar savu stendapu var piepildīt Arēnu Rīga," skaidro komiķe. Viena no izrādes tēmām ir par bailēm novecot. Tā nesaistās ar fizisku novecošanu, bet gan bezspēcību, atkarību no kāda. Māksliniece nevēlas nokļūt situācijā, kurā nāktos kādam lūgt palīdzību.

"Ja vecs cilvēks neasina savu prātu, viņš nāk ar veca cilvēka skatu uz dzīvi un ar saviem spriedumiem, kas man nepatīk. Man bail no tā, ka es būšu nevis izskatā veca, bet mentāli veca," viņa skaidro.

"Bāc, kā negribas sēdēt visu izrādi būdā!"

Bērnībā māksliniece ātri saprata, ap kuriem cilvēkiem "grozās dzīve". Tie vienmēr bija jautrie un asprātīgie – lai kur viņi ierastos, notikumi radās ap viņiem. Viņa arī tā vēlējās, tādēļ šo prasmi izkopa. Vienmēr paļāvās uz vecāko brāli, kas mazo māsu aizstāvēja.

Lai gan mājās valdīja tipiskās brāļa un māsas attiecības, viņš neļāva citiem darīt viņai pāri. Tas iedeva drosmi – lai ko darītu, vienmēr blakus būs cilvēks, kurš aizstāv, tādēļ nevilcinājās kaitināt vecākos puišus. Tētis, kurš devās mūžībā, kad mazajai Baibai bija vien deviņi gadi, bija liels jokotājs. Harisma staroja viņam apkārt.

Eksperimenti ar jokošanu notika pamazām. Pirmā bērnudārza luga, kurā Baibas loma bija zaķis. Tēla atveidē ielika savu interpretāciju un zālē dzirdēja nelielus smieklus. Saprata, ka cilvēkiem patīk, – mēģinājusi vēl. Dramatiskajā pulciņā iedeva suņa lomu, kurā pat nebija jārunā.

"Bāc, kā negribas sēdēt visu izrādi būdā! Es sāku domāt, ko tas suns varētu darīt. Es izdomāju, ka tam sunim būs blusas – viņš visu laiku kasīsies. Skatītāji pamazām novērsās no centrālā skatuves notikuma un skatījās uz suni," smejoties atceras Sipeniece-Gavare.

"Tu vari biedēt cilvēkus un censties panākt respektu, bet patiesībā vislielāko respektu var dabūt, ja sasmīdini un liec viņiem priecāties vai smaidīt." To viņa māca arī savām meitām – 23 gadus vecajai Grietai un 15 gadus vecajai Hermīnei – nebūt kādam par nastu vai problēmu.

Viņa atceras, ka vienā pasākumā profesors Anatolijs Danilāns ir teicis: "Ja cilvēks grib nodzīvot garu un foršu dzīvi, ir jāņem vērā dažas lietas: daudz jāstaigā, maz jāēd, jāsalst un jāmūk no garlaicīgiem cilvēkiem." "Nu kur vēl ģeniālāk?" smejoties jautā komiķe. "Tos pirmos trīs es tur tā, bet tas pēdējais – perfekti!" Lai gan ir situācijas, kurās nevar iztikt bez nopietnības un skarbuma, kopumā viņa atzīst, ka izvēlas dzīvot viegli.

Dīvāna eksperti un pieturu tantes televīzijā

NEPLP (Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes) lēmums slēgt Krievijas televīzijas kanālus Latvijā, viņasprāt, nāca par vēlu. Viņa uzskata, ka pēdējais brīdis kanālu bloķēšanai bija 2014. gads:

"Ir tāds teiciens: par vēlu dzert Borjomi, kad aknas ir beigtas. Šis ir tas gadījums. Daudz par vēlu. Cilvēki ir saindēti – viņi 20 gadus ir dzēruši no saindētas akas ūdeni. Viņus vairs nevar pārliecināt par pretējo." 

Viņa atceras, ka pāris reizes par dažādām tēmām aicināta diskutēt TV24 diskusiju raidījumā:

"Es viņiem saku: nu nē, es nevaru par tādām lietām runāt, tāpēc ka neesmu speciāliste. Tā nedrīkst darīt. Jebkuru cilvēku no ielas pasauc, tāpēc ka tev ir izdomāts tāds formāts. Nu, sorry, [atvainojiet] mums katru dienu ir tiešais ēters, uz dīvāna jāuzsēdina trīs cilvēki - kaut vai izstiepies - un jārunā par diezgan nopietnām tēmām."

"Es jūtu atbildību to cilvēku priekšā, kas to klausīsies un skatīsies. Viņi var pēkšņi manu ačgārno un neprofesionālo viedokli uztvert kā pareizu," skaidro Sipeniece-Gavare. Reiz tomēr aizgājusi, jo diskusijas tēma nešķita tik sarežģīta. Pirms raidījuma viesi pārrunāja, kādus raidījumus un informācijas avotus ir patērējuši, lai izglītotos par gaidāmās diskusijas tēmu.

"Tā ir higiēna, personīgā higiēna. Tas ir kā no rīta pamostoties – tu taču tīri  zobus, mazgā ķermeni, matus, tu saģērbies daudzmaz tīrās drānās. Tā ir higiēna! Higiēna ir arī tas, kas tavā galvā. Tas nenozīmē, ka esmu speciāliste šajā jomā. Es vienkārši turu sevi kārtībā. Respektīvi, lai man katrs idiots nevarētu iestāstīt, ka balts ar zeltu ir zils ar melnu vai otrādi."

"Higiēnas jautājums ir interesēties par to, kas notiek ap tevi pasaulē. Un ne tikai. Vispirms ģimenē, pēc tam ciematā, pēc tam valstī, pēc tam pasaulē. Secībai vajadzētu būt tādai," viņa skaidro. Intervijas varone stāsta, ka ļoti daudzi paliek ciemata līmenī, jo tā ir vienkāršāk.

"Mums ir ļoti daudz televīzijas kanālu. Te es tiešām, kā televīzijas cilvēks [saku] – par daudz. Par daudz uz mazo Latviju mums ir televīzijas kanālu, kas ir wannabe (tāds, kas cenšas kļūt par kaut ko - red. piez.) televīzijas," skaidro televīzijas personība.

Viņa stāsta: lai gan ir aizrādījusi, ka ir rūpīgi jādomā par to, kādu saturu sniegt saviem skatītājiem, pretī saņēmusi atbildi, ka vārda brīvība ir demokrātijas forma.

"Demokrātija nav pūļa diktatūra. Vajag palasīt definīciju. Tā ir izglītotu cilvēku argumentēta diskusija," saka Sipeniece-Gavare. Viņa uzskata, ka ekspertu trūkuma dēļ uz diskusijām tiek aicinātas "tantes no pieturām".

Izmirkt lakmusa papīrā no astoņiem rakursiem

"Šis laiks ir svētīgs mums visiem. Tas ir pārbaudes laiks. Es ar citādākām acīm skatos uz cilvēkiem," secina Sipeniece-Gavare.

Pirmajā kara dienā lielā ģimene sasauca sapulci, kurā tika norunāts par rīcību gadījumā, ja karš sāksies Latvijā, kā arī nolēmuši mājās uzņemt Ukrainas bēgļus. "Tagad viņi arī ir mūsu ģimene," stāsta Sipeniece-Gavare. Pirmajās nedēļās visvairāk bija nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Lai izvēdinātu galvu, kādu dienu aizbrauca pastaigā uz Vecrīgu. Tajā brīdī ģimenē uzņemtajām ukrainietēm atnāk paziņojums no aplikācijas, kas ziņo, ka jāsteidzas uz bumbu patvertni. "Ko tu vari izdarīt? Tu vari vienkārši būt klāt," viņa skaidro esošo situāciju.

"Es viņām visu laiku saku: "Raudāsim pēc tam, tagad vienkārši izlemjam, ko darīt. Raudāšana atņem spēkus. Pēc tam visi raudāsim. Apraudāsim visus, kas ir aizgājuši bojā.""

Vidzemes zemnieki, kuri meklē līdzekļus degvielai, lai varētu uz Ukrainu aizvest transportu, 50 kilogrami gaļas no Ķekavas, maiss ar kosmētiku, garāža pilna ar drēbēm – palīdzība ir visdažādākā. "Ir arī darvas pilieni, bet ir arī tie foršie cilvēki," ziedotājus raksturo komiķe.

"Katrs mēs esam kā lakmusa papīrs. Patlaban vide ir tāda, kas izgaismo pilnīgi visu. Pilnīgi visu. Tur nav variantu, šajos ārkārtīgi sarežģīti trakos apstākļos cilvēks parādās tieši tāds, kāds viņš patiesībā ir."

Kā piemēru viņa min pirmajās kara dienās Latvijā rīkoto protesta gājienu: "Kas tik tur neiet – dzīvs un nedzīvs. Fotografē sevi no astoņiem rakursiem un liek "Instagram". Bet tajā pašā laikā ieraksta cūcību par bēgļiem "Facebook". Tas ir viens un tas pats cilvēks. Un tu vienkārši tā [nodomā]: "Ko? Nopietni?""

Televīzijas personība uzskata, ka māksliniekus vērtē nevis pēc darbiem, kurus izpilda, bet pēc rīcības tautai svarīgos brīžos.

"Mums atnāca dziedātāja uz ēteru un tādā ierastā manierē [saka]: "Es esmu pret karu, bet neesmu nevienā pusē." Ko? Ko? Kas tas tāds? Es pagaidīšu, kurš uzvarēs – tā pusē es būšu?" sašutusi ir radio balss.

"Saimnieks meklē sievu" neatbrīvotie dēli

Televīzijas personība nevēlas būt par mammu, no kuras meitām būtu bail. Viņai ir svarīgi, ka atvases var uzticēt arī nepatīkamas lietas: "Labi, es varu nezināt, kas ar jums notiek šūnu līmenī, - man pat nav viss jāzina, saudzējot nervu sistēmu. Bet jums ir jāzina, ka tajā brīdī, kad jums nav labi, šaubas, kad ir slikti, - jums vienmēr būs manas durvis vaļā." 

Daži "Youtube" raidījuma "Sviests manā galvā" skatītāji komentāros slavē mammas un meitu kopīgo projektu, tikmēr citi raksta "ļoti interesanti no malas redzēt jūsu ģimenes modeli"," smejas Baiba. Viņa lasa komentārus, taču meitas ne – baidās. Slavenā mamma to arī saprot, jo laika gaitā uzaudzētā āda viņai ir palīdzējusi izturēt negatīvus vārdus.

Karjeras sākumā televīzijas kritiķi bija labvēlīgi pret viņu noskaņoti:

"Tagad jaunai meitenei sākt karjeru televīzijā un, nedod dievs, viņa ir "ārpus rāmjiem" – kā nabaga Betu Beidz par grāmatām močīja!"

Audzinot meitas, sapratusi mātes uzdevumu: "Kopš tā brīža, kad viņš [bērns] ir ieraudzījis pasauli, tavs galvenais uzdevums ir iemācīt viņam staigāt. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Iemācīties staigāt, nevis veģetēt, nevis parazitēt, bet staigāt un dzīvot, un būt noderīgam." Skatuves personība uzskata - jo ātrāk to iemācās, jo lielāks labums no tā ir visai sabiedrībai kopumā.

"Es esmu redzējusi tik daudz nelaimīgu cilvēku, kurus mammas nelaiž vaļā. Esmu vadījusi projektu "Saimnieks meklē sievu". Tas ir šausmīgi. Mammas uzskata savus dēlus par personīgiem kalpiem un nelaiž viņus vaļā,” savu pieredzi stāsta populārā raidījuma vadītāja.

Šādi cilvēki dzīvo savas mammas dzīvi, viņi nav sevi realizējuši kā individuālas personības. Turpretī mamma jūtas ērti – ir kāds, par ko rūpēties, un ir papildu darba rokas, uzskata Sipeniece-Gavare. Raidījuma vadītāja pameta mājas 15 gadu vecumā. Piedzīvojusi laikus, kad ledusskapī nebija ēdiena, tādēļ gāja ciemos pie tā, kuram bija. "Jo grūtāki apstākļi, jo lielāks dzenulis kaut ko darīt," viņa skaidro.

Elektroauto skandāls

Elektroauto iegādei izveidoja speciālu atbalsta programmu, jo Eiropas Savienība nosaka, ka ir būtiski jāsamazina CO2 izmeši. Līdzekļus finansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta (EKII). Ja pērk jaunu elektroauto, tad tā īpašniekam piešķir 4500 eiro pabalstu, bet ja lietotu – 2250.

Televīzijas personība sākumā neapsvēra elektroauto iegādi, taču jaunu mašīnu vajadzēja. Sākās karš, un skatuves personība saprata, ka degvielas cenas palielināsies, tādēļ izvēlējās iegādāties elektroauto.

"Lai cilvēkus iedrošinātu, tā nauda ir piešķirta no Eiropas Savienības. Ja es nemaldos, tad 10 miljoni – iedrošināt cilvēkus, lai viņi pērk [elektroauto]. Jo šīs mašīnas ir dārgākas nekā parastās, ar degvielu uzpildāmās," stāsta Sipeniece-Gavare.

Sākumā baidījās, vai Latvijā ir pietiekami daudz vietu, kur mašīnu uzlādēt. Iepazinusies ar infrastruktūru un sapratusi, ka par šo jautājumu nav jāuztraucas.

"Lai cilvēkus šādā veidā, līdzīgi kā mani, iedrošinātu, šajā gadā ir piešķirti 10 miljoni. Tos citādāk nevar izmantot – tās naudas ir nākušas no Eiropas struktūrfondiem," skaidro Sipeniece-Gavare.

Daudzi viņai ir jautājuši, kur liks izlietotās baterijas. Viņa ir noskaidrojusi, ka tās tālāk izmantos saules paneļu ražošanā. VARAM (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) ministrs Artūrs Toms Plešs vēlējās popularizēt sabiedrības vidū iespēju ar finansiālu atbalstu iegādāties elektroauto. Kopā nofotografējušies. Te vienu dienu televīzijas personība dzird neskaitāmus telefona ziņu signālus.

""Facebook" ar trīs klikšķiem [paskatījos], no kurienes šitās kājiņas mums aug? No kurienes? Es saprotu, ka kāds šo ir pastrādājis. Gobzems "Twitter" ierakstījis: "Sipeniecei valsts iedeva naudu mašīnas iegādei! Tā ir mana un tava nodokļu maksātāju nauda!"" smejas skatuves personība.

Viņa stāsta, ka auditorija tika sakaitināta un neiedziļinājās pasniegtajā informācijā. "Viņš klausās mūsu radio. Viņš zina arī manu viedokli par viņu. No visa vairāk viņš pasaulē baidās, ka vienu dienu viņam būs jāsāk nopietni strādāt – viņš nevarēs klaigāt," nosaka Sipeniece-Gavare.

“Neuztraucieties, cilvēki, – netika no jums paņemta tā nauda,” viņa mierina.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!