Kāpēc Papes ezers piedzīvo sava mūža beigas? Skaidro ģeologs

"Papes ezers ir sava mūža kā ezera mūža beigu galā. Latvijas apstākļos tas ir gluži normāli – ezeriem nav garš mūžs pie mums tāpēc, ka ezeri pie mums aizaug, aizpildās ar nogulumiem, pārvēršas par purvu.

Mēs nevaram teikt, ka tas ir zaudēts, kādā citā vietā izveidosies līdzīgi apstākļi, kādi šobrīd ir Papes ezerā vietās, kuras mēs gribētu saglabāt," stāstīja Lapinskis.

Papes ezers ir lagūnas tipa ezers, kas veidojies, atkāpjoties jūrai. Tā vidējais dziļums ir pusmetrs, krasti ir lēzeni. Procesus, ko redzam ezerā šobrīd, strauji paātrinājusi cilvēka iejaukšanās – jau no 19. gadsimta pirmās puses.

Lai novērstu pļavu applūšanu, kas traucēja lauksaimniecībai, veidotas gan slūžas uz kanāla, kas ezeru savieno ar jūru, gan novirzīts ezerā ietekošo upīšu tecējums.

Ja ezers un tā apkārtne nebūtu nozīmīga biotopu vieta pat Eiropas Savienības (ES) līmenī, tad tas būtu aizaudzis jau daudz vairāk.

"Tā pamatideja tāda ir – maksimāli vairāk vai mazāk radīt dabisku šo sistēmu, lai šis ezers pats varētu funkcionēt, elpot un attīstīties, kādas nu tās viņa dabiskās funkcijas ir," teica Pasaules Dabas fonda pārstāvis Ints Mednis.

Dabas aizsardzības pārvaldē atzina – ezers strauji pārveidojas par purvu, dabas procesus apturēt nevar.

Plašāk LTV sižetā: