Tas nozīmētu uzlabot gan informācijas apmaiņu, gan izmeklēt sūdzības pēc būtības, nevis medicīnas dokumentos rakstītā vien, gan savlaicīgi rīkoties, lai šādi mediķi nedrīkstētu praktizēt.
Tomēr, noplokot ažiotāžai, pierima arī temps solītajām izmaiņām, un, piemēram, pirmos likuma grozījumus sola tikai uz rudeni, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums "De Facto".
Ņikiforenko gadījumā uz pacientu sūdzībām gadu garumā pienācīgi nereaģēja ne Veselības inspekcija, ne citas institūcijas, un ārsts turpināja strādāt.
Tieši šis aspekts visuzskatāmāk apliecināja sistēmas nepilnības. Apsūdzību nebija, jo nedz darba devēji, nedz Veselības inspekcija, nedz policija nebija pievērsusies sūdzību pārbaudei pēc būtības; ārstam joprojām bija sertifikāts, un pat tika atjaunots, neraugoties uz brīdinošajiem signāliem.
Rezultātā seksuālā vardarbība pret pacientēm varēja turpināties ilgstoši. Pēc mediju publikācijām sāktajā policijas izmeklēšanā, kas maija beigās rezultējās ar apsūdzību, šādas epizodes fiksētas no 2004. gada līdz pat 2021. gadam.
Tātad vismaz 17 gadu garumā. Noilguma dēļ deviņas pacientes vairs nevarēja atzīt par cietušajām, bet tikai lieciniecēm.
Izgaismotās problēmas šī gada janvāra beigās iztirzāja arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Vajadzību pēc izmaiņām turklāt apliecināja ziņas par mediķiem, kas izplatīja maldus par Covid-19, bet kuru sertifikāti, tātad tiesības praktizēt, neraugoties uz apšaubāmu profesionalitāti, arī turpināja darboties.