"Mēs kā cilvēki parasti empātiski nostājamies sievietes pusē." Slēptie vardarbības upuri - vīrieši

Jebkurās pāru attiecībās strīdu vai šķiršanās gadījumā katrs no partneriem vēlas risināt jautājumu, panākot sev izdevīgu variantu - saistībā ar bērnu tiesībām, finansēm, jebko citu. Piekāpties ir daudz grūtāk.

Izlikšanās par upuri ir arī veids, kā pasargāt sevi. Vienmēr pastāv iespēja, ka vīrietis var mēģināt izstāstīt notikušo no savas puses vai censties risināt situāciju ar institūciju palīdzību. Tad sieviete var apsūdzību atainot pretējā veidā, lai nodrošinātos, ka nekļūs par zaudētāju.

Psihoterapeits stāsta: "Kad ir šķiršanās, paliek daudz rūgtuma un ir vēlme kaitēt vai turpināt nodarīt pāri." Šo veidu ir ļoti daudz, tā ir nosacīta aizsardzība.

Ļoti bieži tiek iejaukti arī bērni, no kā vīrieši ļoti baidās, tā liecina pētījums. Sieviete ir spējīga ierobežot kontaktēšanos ar atvasēm, kas ir vēl viens spilgts iemesls tam, kāpēc vīrieši pirmie nevēršas policijā.

Šādu gadījumu dēļ cieš patiesie upuri

Sievietes, kuras publiski tiek atmaskotas savos melos, pārspīlējumos un tēlošanā, rada milzīgu spiedienu sabiedrības domāšanā. Sabiedrība ir spiesta lūkoties uz vardarbībām ģimenēs citādāk – ar lielāku vērību. Tēma kļūst aizvien "slidenāka". Uzzināt patiesību ir sarežģīti, jo abas iesaistītās puses konfrontē. Šādi gadījumi liek ciest patiesajiem upuriem, jo uz tiem skatās ar lielām šaubām un nu jau nepietiek tikai ar pieredzes stāstiem un asarām – mūsdienās vērtīgi ir pierādījumi.

"Tas ir risks, ko vajadzētu paturēt prātā, jo, apzinoties, ka pastāv šāds fenomens, mums vajadzētu piesardzīgāk izturēties pret reālu sieviešu upuru stāstiem,” tā uzskata Konstantinovs.

Speciālists uzskata, ka šobrīd tā nav īpaši aktuāla problēma, pamatojot, ka abi dzimumi vienlīdz var būt upuri un vienlīdz arī pāridarītāji. Arī sieviete var būt varmācīga, bet tas nav tik populāri un sabiedrībā nav iesakņojies.

"Jebkurā gadījumā Latvijas sabiedrībā ir ļoti augsts varmācības līmenis, ļoti daudz cietušo, tostarp – sieviešu upuru, kuras nesaņem palīdzību. Un nesaņem palīdzību nevis tāpēc, ka viņas uzskata par varmākām, bet gan tāpēc, ka viņas vienkārši nesaņem palīdzību. Sabiedrībā tā joprojām ir ļoti diskutabla tēma," skaidro eksperts.

Vīrieši kā vardarbības upuri

Viss sākas ar to, ka jebkurās pāru attiecībās ir vēlme ietekmēt apkārtējo noskaņojumu un domas. Strīdi un savstarpējā konkurence attiecībās ir neizbēgama. Tomēr ir liela atšķirība – sievietes emocionālā daba ilgāk saglabā aizvainojumu, turpretī vīrietis biežāk pauž rūpes un mīlestību pret savu partneri, pat ja tā ir pārkāpusi robežas. Pētījums arī pierāda faktu, ka vīrieši vardarbības gadījumos nevēlas vērsties policijā. Šī gādīgā attieksme "apspiež" vīrieša iespējas meklēt palīdzību un rūpēties pašam par savu labklājību.

Bioloģisku un fizisku iemeslu dēļ vīrieši un sievietes konkurē savā starpā.

Un līdz ar to arī vardarbība ir citāda: vīriešiem biežāk raksturīga fiziskā vardarbība, sievietēm ir raksturīgāka emocionālā vardarbība. Tās ir divas dažādas konkurēšanas stratēģijas.

Fiziskā vardarbība vienmēr ir dzīvībai bīstamāka, jo var tikt nodarīti nopietni fiziski pāridarījumi. Arī reizēm sievietes mēdz būt fiziski vardarbīgas. Biežākie fiziskie pāridarījumi pret vīriešiem ir skrāpējumi ar nagiem, rētas acu rajonā, zilumi un brūces, liecina norvēģu pētījums.

Ne visas sievietes ir fiziski spēcīgas, tādēļ biežāk izmanto emocionālo ietekmi. Brūces ātri sadzīst un neatstāj nospiedumus, bet iekšējās traumas tiek dziedētas mēnešiem, pat gadiem, nereti atstājot sekas uz visu dzīvi.

Pēc pētījuma datiem, lielākā daļa vīriešu, kuri cietuši no psiholoģiskām problēmām gan attiecību laikā, gan pēc šķiršanās, nereti izjutuši spēcīgu bezmiegu, koncentrēšanās grūtības, nedrošības un nemiera sajūtu. Daži ilgstoši turpina cīnīties ar sociālo trauksmi.

Vairāk nekā puse aptaujāto vīriešu pētījumā bija vientuļi, jo ilglaicīgi izolējās no sabiedrības un zaudēja draugus. Šī vēlme izolēties radās tādēļ, ka pastāvēja bailes būt atstumtam un bailes, ka kāds viņus var uzskatīt par sliktiem cilvēkiem.

Emocionālais spiediens no sievietes puses bieži ir pazemošana, norādīšana uz to, ka vīrietis ir neveiksminieks, viņam nekas neizdosies.

Kā vardarbības ieroci varmāka nereti izmanto upura bērnības traumas, par kurām uzzināja attiecību laikā.

"Vienmēr jātic upurim"

Teiciens, kas mūsdienās vairs nestrādā un no kā būtu sevišķi jāizvairās. Arī psihologs skaidro, ka katra vardarbības situācija ģimenē ir ļoti individuāla un tā jāanalizē ļoti individuāli.

"Būsim reālistiski, cilvēki nereti mēdz uzdoties par upuriem. Tā ir realitāte ģimenēs ar bērniem," uzsver psihoterapeits.

Viņš piemina bērnu tieslietu praksi: "Mēs droši zinām no pētījumiem, ka noteikts procents bērnu – dažos pētījumos tie ir 5%, dažos 8% - ziņo par to, ka viņi ir upuri seksuālā vardarbībā un viņi melo."

Tas ir pierādījums tam, ka gan pieaugušajiem, gan speciālistiem ir jābūt pietiekami reālistiskiem. Tas attiecas arī uz vardarbību ģimenē. Cilvēkiem ir jābūt absolūti atvērtiem un jāieklausās, nopietni jāapsver katrs stāsts. Reizēm ir svarīgi ieturēt distanci no cietušā, lai spētu viņu labāk izprast un varētu palūkoties uz situāciju no malas. Situācija var izrādīties pavisam citādāka, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.

Kā vīrieši pārdzīvo vardarbības gadījumus?

Vīrieša, arī pusaudža nonākšana upura lomā sabiedrībā tiek uzskatīta par pazemojumu. Psihoterapeits skaidro: "Sabiedrības viedoklis ir diezgan polarizēts. Tiek izslēgts, ka vīrietis savā ziņā varētu būt cietušais." Ja vīrietis mēģina norādīt uz to, ka viņš arī varētu būt cietušais, tad parasti izpelnās pazemojošu pozīciju. Parasti par to vairāk paņirgājas nekā ieklausās.

Atkopšanās pēc vardarbīgām attiecībām ir ļoti ilga un smaga. Šis process var ilgt pat vairākus gadus, tā liecina pētījuma rezultāti. Nereti vīrieši cenšas ārstēt sevi ar alkoholu, kas divtik pasliktina situāciju – samazinās pašcieņa.

Vardarbības sekas vīrieti visbiežāk noved pie liela kauna un morālas spriedzes. Tas ir būtisks risks vīrieša nākotnes attiecībās, ja ir bijis aizvainojums pret konkrētu sievieti. Šādā gadījumā pastāv liela iespēja, ka aizvainojums ieilgs un tiks izpausts pret visām sievietēm.

"Kad tu kādreiz esi sāpināts un tev nav bijusi iespēja paust savu aizvainojumu, tad agresijas līmenis tikai paaugstinās," stāsta eksperts.

Kur vērsties pēc palīdzības?

Psihoterapeits ar nožēlu atzīst, ka šobrīd Latvijā vīriešiem īsti nav vietas, kur vērsties pēc palīdzības. Sabiedrība daudz vairāk domā par sievietēm, jo sievietes skaitliski biežāk ir upuri. Sievietēm ir arī lielāka pieeja palīdzības pakalpojumiem.

"Ja vīrietis nonāk šādā situācijā, viņš nevar vērsties tajā pašā krīzes centrā, kur sievietes. Tas būtu neloģiski. Šajā situācijā dzimumam ir milzīga nozīme," atzīst Konstantinovs.

Vīrieši šādos gadījumos bieži nav spējīgi doties pie speciālistes sievietes. Speciāliste sieviete tomēr vairāk solidarizēsies ar cietušās sievietes stāstīto. Vīrietis varētu justies kauna pilns.

Psihoterapeits dalās ar ārzemju pieredzi, ka Norvēģijā un Anglijā šos jautājumus risina ar atsevišķiem pakalpojumiem, kas ir nodrošināti tieši vīriešiem. Vienalga, vai viņš ir cietis no vardarbības, vienkārši iekļuvis vardarbīgās attiecībās vai arī pats ir varmāka un grib to risināt. Viņiem palīdzību sniedz speciālisti vīrieši. Latvijā šādu iestāžu pagaidām nav, kas ir būtisks iemesls, lai sabiedrība vairāk sāktu par to domāt.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!