Drūma patiesība hokeja faniem - pasaules čempionāts nav jārīko katru pavasari

Kā zināms, nākamgad pasaules čempionātu hokejā bija jārīko Krievijai. Tomēr pēc Krievijas noziedzīgā režīma iebrukuma Ukrainā Krievija un Baltkrievija ir teju izolētas no pasaules sporta.

Līdz ar to Krievijai tika atņemtas pasaules čempionāta rīkotājvalsts tiesības. Tā vietā 2023. gada pasaules čempionātu rīkos Somija un Latvija - divas pēdējās valstis, kurās norisinājies hokeja čempionāts. It kā loģisks lēmums, jo gan mums, gan somiem infrastruktūra vēl ir svaiga, bet varbūt bija īstais laiks un apstākļi pieņemt, iespējams, nepopulāru, bet vajadzīgu lēmumu.

Pasaules čempionāts hokejā ir ierūsējis turnīrs

Pēc aizvadītā pasaules hokeja čempionāta izskanēja visnotaļ drūma statistika - Somijā notikušais čempionāts bija vissliktāk apmeklētais turnīrs pēdējo 15 gadu laikā. Iespējams, daļēji var vainot turnīra dārdzību, bet tas, visticamāk, nav galvenais iemesls.

Pirmkārt, Somijas čempionāts bija pirmais turnīrs ar skatītājiem tribīnēs kopš Covid-19 pandēmijas sākuma. Otrkārt, čempionāts notika Somijā, nevis, piemēram, Vācijā vai Dānijā, kur hokejs nav ne pirmais, ne otrais komandu sporta veids. Un tomēr apmeklētības rādītāji bija ļoti zemi. Vai varētu būt, ka faniem ikgadējs pasaules čempionāts hokejā ir apnicis?

Latvijas izlases fani ar putām uz lūpām metīsies kliegt, ka pasaules čempionāts joprojām ir hokeja svētki. Bet svētkiem lielākoties ir zināma unikalitātes sajūta, un hokeja čempionāts to sen jau ir zaudējis. Tas lielā mērā ir tāpēc, ka fanus katru gadu sagaida viens un tas pats - Latvija ierindosies aptuveni 9.-12. vietā, astotniekā spēlēs +/- vienas un tās pašas komandas un pēdējos trīs čempionātos pasaules čempionāta zeltu ir sadalījušas Kanādas un Somijas izlases. 

Lūk, komandas, kuras pēdējo 10 čempionātu laikā iekļuvušas izslēgšanas spēlēs, un cik reižu viņām tas ir izdevies:

Kā jau minēts, šogad tikai piedzīvots jau trešais Somijas - Kanādas fināls pēc kārtas. Arī komandas, kuras iekļūs izslēgšanas spēlēs, kā redzams augstāk, gadu no gada ar visai drošu garantiju ir zināmas.

Loģiski, ka viena un tā paša turnīra vērošana gadu no gada var kļūt nogurdinoša. Par piemēru var ņemt basketbolu - iepriekš Eiropas čempionāts basketbolā notika reizi divos gados, bet tagad, kad šis turnīrs norisinās reizi četros gados, tam ir daudz nozīmīgāka un prestižāka notikuma piegarša. Un tieši prestiža, iespējams, pasaules čempionātam pietrūkst visvairāk.

Turnīra prestižs

Pasaules kausu un Eiropas čempionātu futbolā, pasaules un Eiropas čempionātus basketbolā, kā arī olimpisko spēļu hokeja un basketbola turnīrus pavisam noteikti varam likt augstākā plauktā par pasaules čempionātu hokejā.

Patīsim "lenti" atpakaļ uz aizvadītā gada 20. februāri, kad Latvijas basketbola izlase zaudēja Bulgārijai un neturpināja cīņu par ceļazīmi uz Eiropas čempionātu basketbolā. Atkāpjoties no sportistu bojāejām, kas, protams, nav salīdzināmas ar zaudējumiem sporta laukumos, šī neveiksme pret Bulgārijas izlasi, iespējams, bija lielākā traģēdija atjaunotās Latvijas sportā.

Tika zaudēta iespēja ar Latvijas basketbola tā dēvēto zelta paaudzi startēt Eiropas čempionātā. Vismaz, kad visu šo spēlētāju karjeras bija absolūtajā pilnbriedā. Bija atkal jāgaida četri gadi, līdz Latvija atkal varēs cerēt uz spēlēšanu turnīrā, kurā tai pavisam noteikti ir jāspēlē un, iespējams, jācīnās par medaļām.

Un tagad paskatīsimies uz hokeju, kuru maču varētu likt vienā katlā ar basketbolistu zaudējumu Bulgārijai? 14. gada Antonīna Jeržābeka "meistarstiķi" mačā pret Baltkrieviju, kas mūsējiem maksāja ceļazīmi uz ceturtdaļfinālu? Pagājušā gada zaudējumu mājās Vācijai? 

Lai gan rūgtus un sāpīgus zaudējumus Latvijas hokejā var piemeklēt pietiekami daudz, neviens no tiem nav bijis tik dzēlīgs pavisam vienkārša iemesla dēļ - nākamgad ir iespēja mēģināt vēlreiz!

Pasaules hokeja čempionātam trūkst unikalitātes arī no hokejistu perspektīvas. Sak, kāpēc rauties uz šo turnīru ar sāpošu celi, ja nākamgad var atbraukt ar veselām kājām. Nekur jau tas čempis nepaliks.

Lai gan izklausīsies pēc pārmetuma Teodoram Bļugeram, tāds nav tālāk teiktā nolūks. Tomēr nepamet sajūta, ka Bļugers, iespējams, uz šo čempionātu skatītos citādi, ja nākamā iespēja pārstāvēt valstsvienību būtu tikai, piemēram, pēc četriem gadiem.

Nav noslēpums, ka arī lielai daļai Ziemeļamerikas zvaigžņu ierašanās uz pasaules čempionātu vairāk ir kā ekskursija uz "dīķa" otru pusi, nevis iespēja kļūt par n-kārtējo pasaules čempionu hokejā.

Jautājums hokeja līdzjutējiem - kuram hokejistam ir visvairāk zelta medaļu pasaules čempionātos?

Domājams, ka atbildi (Vladislavs Tretjaks ar 10 zelta medaļām) uz šo jautājumu bez meklēšanas zinās tikai kvēlākie hokeja fani. Tas tāpēc, ka pasaules čempionātos izcīnītās zelta medaļas ne tuvu nav spēlētāju CV augšgalam.

Vēl viens aspekts, kāpēc hokeja zvaigznes mēdz braukt uz pasaules čempionātiem, ir tā dēvētais trīskāršā zelta klubs - zelts olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā, kā arī Stenlija kauss.

Var atrast vairākus piemērus, kad hokejists pēc iekļūšanas trīskāršā zelta klubā izlasei pasaules čempionātos vairs nedodas palīgā. Piemēram, Bļugera komandas biedrs Sidnijs Krosbijs pēc 2015. gadā izcīnītā zelta pasaules hokeja čempionātā izlasei šajā turnīrā vairs nav palīdzējis, lai gan pēdējos trīs čempionātos NHL izslēgšanas spēles viņam nav traucējušas to darīt.

Pasaules hokeja lielākajām zvaigznēm, kā rāda vēsture, gadu no gada doties uz pasaules hokeja čempionātu, pat ja NHL izslēgšanas spēles to ļauj, vienkārši nav motivācijas.

Ko darīt?

Pirmkārt, kā jau ieskicēts iepriekš, turnīru vajadzētu rīkot retāk, piemēram, reizi trīs gados, tad pasaules čempionāts, iespējams, arī lēnām atbrīvotos no otršķirīga turnīra birkas. 

Augot čempionāta prestižam, palielinātos arī lielāko zvaigžņu motivācija pie iespējas piedalīties šajā turnīrā. Lai izvairītos no NHL "play-off" barjeras, iespējams, turnīru varētu rīkot vasarā, pēc NHL Stenlija kausa izcīņas beigām.

Pat ja čempionāta augšgalā rezultāti ar pasaules hokeja lielāko zvaigžņu līdzdalību, visticamāk, radikāli nemainītos, hokeja cienītājus piesaistītu arī iespēja klātienē vērot hokeja spožākos spīdekļus.

Tāpat vajadzētu apsvērt arī komandu "izkrišanas" mehānisma pārveidi, jo esošajā divu grupu formātā lielākoties jau pirms turnīra var diezgan skaidri redzēt, kuras komandas bez lieliem brīnumiem dosies ekskursijā uz B divīziju. Kāpēc gan nerīkot iepriekš piekopto izdzīvošanas grupu, tikai mūsdienu formātā šajā ne pārāk glaimojošajā turnīrā būtu jāspēlē katras grupas vājākajām divām komandām.

Ja ejam pavisam ekstrēmos virzienos, tad dažādību ieviestu arī kvalifikācijas turnīri, līdzīgi kā futbolā un basketbolā, tiesa, ir jautājums, vai kādam būtu interesanti skatīties, kā Zviedrija izrīkojas ar, piemēram, Lietuvu...

Pasaules hokeja čempionāta norisē izmaiņas nav bijušas kopš 2012. gada, kad turnīrs pārgāja uz divu grupu formātu ierasto četru apakšgrupu vietā. Citējot Latvijas dižgaru Raini: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies." Arī IIHF šos vārdus vajadzētu ņemt vērā.

Kā jau minēts, Krievijā paredzēto čempionātu rīkos Somija un Latvija. Šī gan bija perfekta iespēja pasaules čempionātus rīkot ik pa diviem gadiem. Neskatoties uz drūmo kontekstu un pārtraukuma iemesliem, Starptautiskajai Ledus hokeja federācijai (IIHF) bija iespēja vismaz apdomāt jaunu turnīra formātu. Tā vietā uz karstām pēdām tika atrastas divas jaunas rīkotājvalstis.

Tāpēc jau nākamgad atkal varēsim vērot turnīru, kurā lielos vilcienos viss ir skaidrs jau pirms tā sākuma.