"Pats lielākais kuriozs jau ir tas, ka mēs joprojām pastāvam." Guntars Račs ieved grupas "bet bet" aizkulisēs

Tādus cilvēkus mēs satiekam daudz, kuri saka, ka mēs esam viņu bērnības mīļākā grupa.

Tad pa vidu ir jaunieši, kurus vecāki vai vecvecāki ir kādreiz atveduši līdzi uz koncertiem. Publika ir raiba, mierīga. Dažas dziesmas ir tomēr jau vairāk nekā 10 gadus skanējušas, tāpēc var redzēt, ka skatītāji zina tās no galvas un dzied līdzi. Tā mūsu vecuma grupām ir prioritāte, ka cilvēki dziesmas ir ar mātes pienu iezīduši. Tā ir ļoti patīkama sajūta, ka mēs vienā tonī, vienā ritmā kopā ar savu publiku varam koncertu nodziedāt no sākuma līdz beigām.

Foto: Grupas "bet bet" 30 gadu jubilejas koncerts 

Vai ir kāds spilgtākais moments no koncertiem grupas pirmsākumos?

Muzikantiem ir tā, ka tos spilgtākos momentus viņi neatceras, viņiem tos parasti atstāsta citi (smejas). 1992. gadā, kad mēs uzvarējām festivālā "Liepājas dzintars", bija daudz sazvērestības teoriju, ka mēs esam uzpirkuši žūriju. Žūrijā tolaik sēdēja mūsu draugs Raimonds Macats, kurš "bet bet" platē ieskaņoja mutes ermoņikas, tāpēc arī sākās tās runas par žūrijas uzpirkšanu.

Es domāju, ka tādu gadījumu Latvijā nav daudz. Tas, ka mēs esam savstarpēji pazīstami ar žūrijas locekli, ir tikai normāli, jo tad, kad sākām kopā muzicēt, mēs jau 10 gadus bijām Latvijas mūzikas apritē. Tas mums toreiz likās tik smieklīgi. Mēs saņēmām balvā 500 guldeņus, par kuriem mēs nopirkām videomagnetofonu, pēc tam to pārdevām par repšikiem, un katram sanāca neliela naudas summa. 

Pats lielākais kuriozs jau ir tas, ka mēs joprojām pastāvam, spēlējam, mēģinām, rakstām jaunas dziesmas, jo mēs sanācām kopā, lai izklaidētos.

Mums nebija nekādu nopietnu plānu. Mēs vienkārši bijām noguruši no savām iepriekšējām grupām. Tā nu sanācām kopā nevis aiz aprēķina vai konkrētiem mērķiem, bet vienkārši sava prieka pēc. Mēs to turpinām baudīt. Sadzīvē mēs reti kad satiekamies, satiekamies tikai mēģinājumos vai uz skatuves, tāpēc mēs spējam noturēt savstarpējas cieņpilnas attiecības. 

Kāda ir jūsu grupas ilgtspējības veiksmes atslēga?

Man nesen Ainars Virga jautāja, vai es zinu daudz mūzikas grupu, kuras praktiski nemainītā sastāvā kopš 1992. gada spēlē un joprojām izdod jaunu mūziku. Es pats padomāju un sapratu, ka nezinu gan. Tas ir tas mūsu grupas fenomens. 

Nevajag staigāt ar sarauktu pieri. Mēs atļaujamies uz skatuves bieži vien savstarpēji jokot un apcelties. Mēs nevaram viens otru vairs aizvainot. Mums tā robeža, cik mēs labi saprotamies, ir jau tik tālu, ka nespējam apvainoties viens uz otru. 

Patiesībā mums ir vēl viena veiksmes atslēga, kuru es sapratu jau agrāk, bet tagad es to varu apstiprināt - mums ir labākais dziedātājs Latvijā.

Tas, ka mēs - pārējie - kopā varam radīt mūziku un zinām, ka to izpildīs Zigfrīds Muktupāvels, tā ir fantastiska sajūta. Grupa bez līdera nav īsta grupa. Es gribētu teikt, ka bez manis varētu arī iztikt, bet bez Zigfrīda gan ne. Mēs novērtējam viņu kā milzu dārgumu un joprojām ar baudu klausāmies, kā viņš interpretē mūsu jaunās dziesmas. Viennozīmīgi esam ļoti lepni, ka tieši Zigfrīds ir mūsu līderis. 

Kā radās grupas nosaukums?

Tad, kad mēs sapratām, ka mums jau ir četras, piecas dziesmas, tad nodomājām, ka vienu no tām varētu sūtīt uz radio. Bet kā tad sūtīs uz radio bez nosaukuma? Mūsu nosaukuma rašanās "pasaku formula" ir tāda, ka pie varas tolaik bija Ivars Godmanis un viņš tā veidoja teikumus, ka vispirms izstāstīja visu labo un tad teica "bet". Mēs pielikām divus "bet".

Tomēr patiesība bija tāda, ka savulaik bija tāda ārzemju grupa "The The" un es biju noklausījies viņu albumu. Man uzreiz iekrita prātā viņu nosaukums, šķita ļoti oriģināls. Protams, visu laiku joprojām kāds pajoko - "un un", "jo jo". Tad mēs atskārtām, ka mūsu nosaukumu iespējams tulkot gan latviski, gan angliski, jo "bet bet" angliski nozīmē "likme likme". 

Vai "bet bet" ir tā saucamais raideris?

Nav mūsu grupai raidera, jo mēs aizkulisēs neesam prasīgi. Visi Latvijas apskaņotāji jau zina, ka mēs esam četri dalībnieki, un zina, kas mums uz skatuves nepieciešams. Tad, kad braucam garākās tūrēs, tad palūdzam, lai ir ūdens, ko padzerties. Pārsvarā mūs uzņem diezgan labi, nevar sūdzēties. Mums visvairāk patīk braukt uz laukiem, uz tālām vietām, kaut kur, kur mēs pat neesam bijuši. Tur vienmēr ir klāti galdi, citreiz vēl iedod līdzi kartupeļus, tā kā 80. gados. Tas ir ļoti jauki. Tā sajūta, ka tu esi gaidīts, ir ļoti svarīga. 

Vai ir kāds ieteikums citām grupām, kā saglabāt grupu par spīti dažādiem pārdzīvojumiem?

Nevajag pārspīlēt ar čupošanos. Esiet katrs pats, kāds esat, un grupa būs kaut kas pilnīgi cits. Ir milzu atšķirība starp izpildītājiem un grupu. Grupa ir ģimenes organisms, un nav nozīmes, cik spilgta ir tava individuālā prasme, nepieciešama ir savstarpējā pielāgošanās, ieklausīšanās vienam otrā.

Nav jāuzspiež otram sava griba, dziesmas ir jāraksta kopā.

Protams, ir dažādas grupas, bet mēs mūziku radām kopā. Vēlos izcelt vienu no mūsu dalībniekiem - Uģi Tirzīti. Viņa ģitārspēle un muzikālās pārejas lielā mērā veido mūsu skanējumu. Paies laiks, kamēr izveidosies grupas skaņa, tāpēc, ka tā rodas, spēlējot visneiedomājamākajās vietās. Mēs, piemēram, esam spēlējuši vienreiz no plkst. 18.00 līdz plkst. 04.00. Mēs nospēlējām visas savas dziesmas trīs reizes. 

Kādus muzikālus jaunumus varam sagaidīt tuvākajā nākotnē?

Es pats esmu sācis dziedāt. Tikko ir pabeigta mana otrā solodziesma "Maijpuķīte", kas ir veltījums šim nemierīgajam laikam, ar cerību, ka mums visiem kopīgi izdosies pārvarēt tumsu un iestāsies ilgi gaidītais miers. To esmu iedziedājis kopā ar Rīgas Doma zēnu kori, diriģents Mārtiņš Klišāns. Pats uzrakstīju gan mūziku, gan vārdus.

Lēnām gatavoju savu solo platīti, jo esmu uzdrošinājies arvien vairāk sākt dziedāt sakarā ar to, ka šad tad braukāju apkārt ar dzejas programmām un tad, lai man nav jāaicina solisti, tad es pats esmu sācis dziedāt. 

3.jūnijā ar koncertu Saulkrastu estrādē savu 30 gadu jubilejas koncerttūri atklās leģendārā grupa "bet bet". 

Par godu jubilejas koncerttūrei grupa ir sagatavojusi savu labāko un jaunāko skaņdarbu programmu: koncertos skanēs grupas populārākās dziesmas "Kāpēc man nav sarkans mersedess", "Pieklauvē", "Man vienalga viss", "Diena", "Es tevi nemīlu", "Mana mīļā meitene", "Vakara vējā" un citi laika pārbaudi izturējuši skaņdarbi.

Grupas dalībnieki - Zigfrīds Muktupāvels, Guntars Račs, Uģis Tirzītis un Andris Alviķis - ir noilgojušies satikt savus klausītājus! Uz tikšanos!

Grupas "bet bet" jubilejas koncerti notiks:

• 3. jūnijā plkst.19 Saulkrastu brīvdabas estrādē
• 17. jūnijā plkst.19 Madonas estrādē
• 3. jūlijā plkst.18 Liepājas koncertestrādē "Pūt, vējiņi"
• 22. jūlijā plkst.19 Kandavas brīvdabas estrādē "Ozolāji"
• 5. augustā plkst.19 Ikšķiles brīvdabas estrādē
• 20. augustā plkst.19 Jelgavā, brīvdabas koncertzālē "Mītava" Pasta salā
• 26. augustā plkst.19 Skrundas pilskalna estrādē
• 27. augustā plkst.18 Dobelē, Ķeizarmeža estrādē
• 9. septembrī plkst.19 Koncertzālē "Cēsis"
• 8. oktobrī plkst.18 Valmieras Kultūras centrā
• 29. oktobrī plkst.18 Ventspilī, Teātra namā "Jūras vārti"