Šodienas redaktors:
Pauls Jānis Siksnis

"Tas dzīves periods bija viens melns plankums, es visu laiku staigāju pa tumsu." Jauniete atklāj pieredzi ar veģetatīvo distoniju

Foto: Kaspars Grinvalds/Shutterstock

"Dažreiz es nevaru tikt galā ar savām emocijām - viss iet pa apli un es jūtos kā tumsā. Bezjēdzīgas domas un emocijas iet pa apli. Tas var ilgt daudzas dienas, nedēļu vismaz," tā par savu pieredzi ar veģetatīvo distoniju stāsta 21 gadu vecā Elizabete.

Ilgstoša emociju apspiešana un paaugstināts stress ir iemesls diagnozei, kuru viņai diagnosticēja šoziem. Meitene savu stāstu uztic "Apollo".

"Viss sākās ap 17 gadiem, kad sākās manu vecāku šķiršanās process, un tad arī bija skolas beigšana," savu stāstu iesāk meitene.

Šobrīd Elizabete (vārds mainīts) ir studente un viņai jau ir 21 gads. Pēc rakstura meitene ir ļoti atbildīga un nopietni uztver mācības, turklāt viņa nevar pieņemt to, ka izdara kaut ko slikti vai nepaveic vispār. "Tas ir papildu spiediens, kuru radu pati sev," atklāj Elizabete.

Tuvošanos pilngadības slieksnim iezīmēja ne tikai skolas beigas un svarīgā lēmuma pieņemšana - ko studēt tālāk, bet arī vecāku šķiršanās, kas radīja papildu stresu. Meitene atklāj, ka viņu tik ļoti neietekmēja pati šķiršanās kā tas, kas notika tai apkārt. Viņa secināja, ka dzīvē ir tādas situācijas, kad ir jādara tas, ko nevēlas. Šajā gadījumā - lai pasargātu savus vecākus, kuri pārdzīvoja šķiršanos, viņa izlēma nevienam nestāstīt par savām izjūtām.  "Es labāk upurēšu savu emocionālo stāvokli tā cilvēka dēļ, kurš man ir svarīgs," skaidro Elizabete.

"Šobrīd es saprotu, ka tas nebija labi, jo var redzēt, pie kā tas noveda," secina jauniete.

Šī gada ziemā viņai atklāja diagnozi - veģetatīvā distonija. To pieskaita pie nervu sistēmas traucējumiem, kurai var būt daudzi un dažādi simptomi, kā, piemēram, sirdsklauves, elpas trūkums, drebuļi, svīšana, sarkšana un bālums, reiboņi, slikta dūša, vemšana, caureja, sāpes sirdī, krūtīs. Fiziskās izjūtas nereti papildina panikas lēkmes - bailes nomirt vai sajukt prātā. To var pavadīt trauksme, nemiers, bezpalīdzības sajūta, bailes, aizkaitinātība, grūtības koncentrēties un izdegšana.

Galvenie simptomi, ar kuriem Elizabete ikdienā saskaras, ir periodiska sirdsdarbības paātrināšanās, kas savukārt izraisa grūtības elpot. Viņa stāsta, ka tas var notikt gan uztraukuma brīdī, gan miera stāvoklī. Naktis jaunietei ir īpaši nepatīkamas, kad bieži vien, cenšoties aizmigt, šķiet, ka vairs nevar paelpot.

"Dažreiz es nevaru tikt galā ar savām emocijām - viss iet pa apli, un es jūtos kā tumsā. Bezjēdzīgas domas un emocijas iet pa apli. Tas var ilgt daudzas dienas, nedēļu vismaz," savas sajūtas apraksta jauniete.

Emociju pārbagātība var rasties pat no mazas problēmas, taču, kā Elizabete stāsta, "galvā tiek pārvērsta par kaut ko nopietnu".

Drebuļi, sajūta, ka jūk prātā, ir vēl pāris no simptomiem, ar kuriem viņa saskaras. Kā viņa pati saka - galvenais cēlonis tam ir stress un negatīvo emociju uzkrāšana pēc vecāku šķiršanās:

"Tas visu laiku krājās un krājās, jo es baigi negribēju nevienam stāstīt. Es jutu, ka mani piepilda naids pret visu notiekošo un nepatika, un es sapratu, ka nevaru nevienam neko teikt, jo tas pasliktinātu situāciju," skaidro meitene. 

"Tas dzīves periods bija viens melns plankums, es visu laiku staigāju pa tumsu," atceras jauniete. Viņa nezināja, kur vērsties pēc palīdzības, tādēļ centās "peldēt pa straumi". Bērnību viņa atceras kā ļoti saulainu un mierīgu laiku. "Pirms tam es dzīvoju pasaulē, kur viss bija labi - viss rozā un forši. Bija banālās problēmas - piecinieks matemātikā," meitene smejas. Tādēļ vecāku šķiršanās viņai bija smags trieciens, kas "uzkrita kā sniegs uz galvas".

Vienreiz jauniete jutās tik nogurusi no emociju pārbagātības, ka netipiski sev - spontāni 12. klasē kādā starpbrīdī - izlēma aiziet pie skolas psihologa, taču nevienam par to neteica.  Elizabete atzīmē, ka pēc dabas nav spontāns cilvēks, taču toreiz izlēma rīkoties citādāk.

"Es aizgāju, pieklauvēju, bet kabinets bija ciet. Un pēc tam es vairs neatgriezos," nosaka jauniete.

Pārdzīvojumu rezultātā viņai 17 gadu vecumā parādījās elpošanas grūtības, kas ilga trīs gadus, periodiski pazūd un atgriežas. Savukārt sirdsdarbības traucējumi sākās pirms gada.

Šoziem viņa nolēma neklusēt un izstāstīja par veselības stāvokli savai mammai. Tā kā Elizabetes mammai pašai ir problēmas ar veselību un viņa strādā medicīnas nozarē, tad sieviete par savu meitu satraucās un ieteica aiziet pārbaudīties pie ārsta. 

Vārdu salikuma "veģetatīvā distonija" nozīmi jauniete iepriekš nezināja, taču  ārsts viņai pie ķermeņa pielika sirdsdarbības mēraparātu, ar ko Elizabete nostaigāja 24 stundas, pēc kurām viņa pirmo reizi dzīvē izdzirdēja šo vārdu salikumu. Tomēr rezultātu paziņošanas brīdī meitene jutās mierīgi:

"Es vienmēr zinu, ka ar mani nekas nenotiks, viss ir manā galvā - ka es vienkārši sadomājos. Kad uzzināju rezultātus, sapratu: "Šoreiz es neko neizdomāju!"

Šobrīd viņa katru dienu dzer nervu zāles, kas palīdz nomierināties un naktīs mierīgi gulēt. "Tikai tagad, kad es sāku studēt, viss sāka palikt gaišāks. Mans prāts sāka palikt dzidrāks, bet sekas es vēl tagad jūtu," nosaka Elizabete.

2022. gadu studente iesāka ar apņemšanos vērsties pie psihologa. Gada pirmajos mēnešos viņa sāka meklējumus - pētīja, kura speciālista konsultācijas spētu apmaksāt un kurš atrodas netālu no dzīvesvietas. Viņa atrada psiholoģi un uzrakstīja e-pastu. Tomēr izrādījās, ka speciāliste neatrodas Latvijā un piedāvā tikai attālinātās konsultācijas. Elizabete saprata, ka viņai šāds variants neder, tādēļ no tā atteicās. 

Meklējumus turpinājusi, taču parādījās viens darbs, tad cits, un psihologa meklēšana palika otrajā plānā. Pēc studiju beigšanas jauniete ir apņēmusies meklējumus turpināt:

"Es ar to [veģetatīvo distoniju] varu dzīvot, bet citiem cilvēkiem tas var būt ļoti nopietni. To cilvēku, kam tas ir, problēmas nedrīkst noniecināt."

"Es dzīvoju tādos apstākļos, ka man ir grēks sūdzēties," viņa stāsta. Lai gan Elizabete nepazīst nevienu citu cilvēku, kuram arī būtu veģetatīvā distonija, taču viņa atzīst, ka vairāki draugi un paziņas ikdienā saskaras ar citām psiholoģiskām problēmām.

Elizabetes dzīvē ir svarīga pašizaugsme, un, lai gan morāli un emocionāli viņa nav gatava neko mainīt, taču apzinās, ka tas ir jādara, ja vēlas dzīvē gūt jaunus iespaidus un dažādas pieredzes. Kā savu iedvesmas avotu viņa nosauc draugus un paziņas, no kuriem meitene ņem piemēru, kā uzdrīkstēties sevi pārvarēt. Jauniete stāsta, ka šī pieredze viņai ir iemācījusi "vienkāršāk uztvert dzīvi, spēt pastāvēt par savu viedokli un kopumā par sevi un savām pozīcijām, lai iekšā tas nekrātos".

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr. 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr. 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr. 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr. 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr. 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr. 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu