9. maija priekšvakarā kara noziedznieks Vladimirs Putins publicēja paziņojumu, kurā atsaucās uz Krievijas "svēto pienākumu neļaut nacistu ideoloģiskajiem mantiniekiem "atriebties" Krievijai par sakāvi". Krievijas varasiestādes jau gandrīz trīs mēnešus izmanto "nacisma" ideju, lai attaisnotu savu iebrukumu Ukrainā, un viņu "nacistu" definīcija turpina paplašināties. "Meduza" aprunājās ar krievu senioriem, kuri ir pārdzīvojuši Otro pasaules karu, lai noskaidrotu viņu domas par Ukrainā notiekošo.
Boriss Ļisicins, 94 gadi. Maskava
"Masu represiju laikā 1937. gadā manu tēvu, vienu no pirmajiem komjauniešiem, arestēja kā "tautas ienaidnieku" un nosūtīja uz nometni. Es dzīvoju kopā ar mammu un brāli. 1941. gadā man bija 13 gadi. Mazs puisis ar tukšu galvu. Parasts skolnieks, kurš bija sajūsmā ikreiz, kad drīkstēju izlaist kādu mācību stundu.
22. jūnijā pa radio teica, ka pulksten 13 būs svarīgs paziņojums. Neviens nezināja, ko nu teiks, - klīda visdažādākās baumas. Pulksten 13 mēs visi sēdējām pie radio un klausījāmies, kā mums stāstīja par nacistiskās Vācijas uzbrukumu.
Mēs ar ģimeni tajā laikā dzīvojām Puškina ielā. Visi mūsu ēkas iedzīvotāji pulcējās uz tikšanos. Katram iedeva gāzmasku, kura paredzēta brīdim, ja atskanētu uzlidojuma sirēnas. Viņi mums parādīja bumbu patvertni pagrabā. Taču neviens Maskavā nejuta, ka karš ir sācies, līdz sākās regulārie uzlidojumi pilsētā.
Baisākā kara diena man personīgi bija 1941. gada 16. oktobris. Toreiz vācu karaspēks pietuvojās Maskavai tuvāk nekā jebkad agrāk - viņi apstājās 15-20 kilometrus no pilsētas.
Bērni, kas dzīvoja mūsu ēkā, tika salikti pa pāriem un nogādāti pagraba bumbu patvertnē. Gaisa triecienu ietekmi varējām sajust arī no pagraba.