VIDEO ⟩ "Nomirt uz skatuves nevajag, profesionalitātei ir jābūt." Lauris Dzelzītis par aktiera darbu un dzīvi ārpus prožektoru gaismām

Video: Lauris Dzelzītis sarunā ar "Apollo" 

Darbs filmā "Gads pirms kara"

Lauris atzīst, ka nesenākā dalība filmā raisījusi pārdomas: "Piedalīties filmā ar nosaukumu "Gads pirms kara" un to filmēt gadu pirms kara. Kurš to varēja iedomāties? Cilvēcei ir daudz jāaug, mēs no kļūdām esam maz mācījušies." Lai gan Lauris parasti neskatās filmas, kurās piedalās, šī bijusi izņēmums. "Mani interesēja formāts, kā tas izskatīsies kopainā un kontekstā. Filmēšanas laiks un tas, ko dari, īpaši šajā gadījumā, ir nesaprotams un pat šizofrēnisks (..) Es gaidīju, kā tas izskatīsies kopā. Man patika rezultāts."

Filmā Lauris atveidoja Ļeņinu. Lai gan personāžs ir sarežģīts, viņš lomai uzreiz piekritis. "Šķirot pēc tā, vai viņš man simpatizē kā personība, - nē. Latvijā, ja tiec filmēties un pie tam pie laba režisora, nav neviena, kurš nepiekristu." Dzelzītis piebilst, ka vizuāli viņš sevi redz "kaut kur starp [Džeisonu] Steitemu un [Vladimiru] Ļeņinu". 

Iejušanās lomās

Lauris pastāsta, ka starp piedalīšanos filmās un uzstāšanos teātrī ir būtiska atšķirība: "Filmēšana ir gaidīšanas māksla. Ja filmēšana ir, piemēram, 12 stundas, iespējams, ka kadrā strādā pusstundu - arī tā var būt. Tā ir spēja koncentrēties un izdarīt vajadzīgajā mirklī. Teātrī ir daudz smagāk." Viņš atzīst, ka tieši teātrī var izdoties atrast emocionālu un personīgu saikni ar tēlu. Lauris stāsta, ka lomas dēļ var nākties atgriezties arī pat sāpīgās atmiņās. "Ja ir smagākas lomas, tad mēģinājumu laiks ir vistrakākais. Jo personīgi sāpīgāk, jo trakāk. Tas ir nežēlīgi."

"Protams, nomirt uz skatuves nevajag, profesionalitātei ir jābūt." 

Personīgā pieredze palīdz ne tikai emocionālā līmenī, bet ļauj arī veiksmīgāk izprast tēlu. Dzelzītis atklāj, ka bērnībā piedzīvotie padomju laiki palīdzējuši atspoguļot arī Ļeņinu. Tieši par šo lomu viņš saņēmis "Lielo Kristapu": "Šis ir pirmais profesionālais novērtējums manā aktiera karjerā. Es aizvedu balvu uz deklarēto adresi - māju, no kuras esmu nācis un kura ir gadiem tukša. To es iztīrīju, veidoju un ceļu. Tur stāv, kā saka, stroikā uz palodzes." 

Teātris vai kino?

Lauris atklāj: ja būtu jāizvēlas starp teātri vai kino, viņš noteikti izvēlētos filmēties. "Teātris pret to, ko saņem un kas paliek, paņem neadekvāti daudz laika. Ir jābūt destruktīvai mīlestībai, lai visu laiku pavadītu teātrī." Lai gan viņš ir ieguldījis daudz karjerā, Dzelzītis ir domājis arī par darba pārtraukšanu: "Tas ir lauciņš, kurā es varu būt labs. Varētu arī ko citu darīt. Visu laiku ir doma, ka pietiek... Bet gribētos arī padzīvot kādā Āfrikas ciltī, džungļos." 

Dzelzītis vairākkārt ir minējis, ka viņa pirmais arods bija galdniecībā. Neskatoties uz profesijas maiņu, sākot aktiera karjeru, viņu nekas nav pārsteidzis nesagatavotu. Arī skatus, kuros nepieciešams atkailināties, Lauris uztver kā daļu no mākslinieciskā redzējuma. 

Dzīve ārpus skatuves

"Es bieži pasaku vairāk nekā vajag. Bieži pasaku muļķības. Piedalos tur, kur nevajag. Tomēr kaut kas mani nepareizībā fascinē - esi tāds, kāds esi. (..) Mēs visi tāpat kaut kad nomirsim. Labāk mazāk tēlot kaut ko no sevis."

Lauris dalās sajūtās par dalību šovā "Randiņš ar Dzelzīti": "Tas bija tikai darbs. Tāda bija saruna ar producentiem. Tas, kā visu pēc tam pasniedza, tā bija viņu izvēle. Cilvēkiem vienmēr patīk, ja ir kaut kas slikts. Viss ir par to, kā to pasniedz. Var nofilmēt vienu un to pašu, bet pasniegt pretēji. Tā bija laba pieredze, bet ne ar vienu no komandas nekomunicēju un neuzturu kontaktu." Tomēr Lauris atzīst, ka dalība šovā ļāvusi labāk izprast cilvēkus. 

Ārpus darba teātrī un filmās Laurim nepieciešams rast arī atpūtas mirkļus: "Darbs teātrī, būšana uz skatuves, komunikācija ar cilvēkiem - aizejot mājās man ir būtisks miers, tu esi un ļaujiet man būt. Man ļoti patīk mājās. Nākamais - plānot ceļojumus." Viņš pastāsta, ka paralēli karjeras attīstīšanai vēlētos arī ceļot un piepildīt sapņus.