Lietuva piemin 50. gadskārtu, kopš protestā pret padomju okupāciju sadedzinājās Kalanta

Kā, pieminot viņu, sacījis Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, Kalantam nebija lemts pieredzēt brīvību, bet viņa upuris nenogrima aizmirstībā un pamudināja cilvēkus sarosīties, vēlāk iedvesmojot pretestībai gan Lietuvas atmodas kustības - "Sajūža" - veidotājus astoņdesmito gadu beigās, gan neatkarības atjaunotājus 1990. gada 11. martā.

"Tai brīdī uzbangoja kustība, ko padomju sistēma līdz tam nebija redzējusi, ielās izgāja jaunieši, izgāja protestēt, nebaidoties ne no kā. Tolaik protestēt, iespējams, bija vēl lielāka drosmes izpausme nekā karot kaujas laukā,"

norādījis Nausēda, piebilstot, ka viņam pašam tai laikā bijuši tikai astoņi gadi.

"Brīvībai vajadzīga drosme, bet ne tikai drosme - šobrīd vajadzīga arī vieda gudrība. Esam neatkarīga valsts, mums sava brīvība jārada un jāstiprina ne vien ar drosmi, ne vien ar varonību, kas arī ļoti vajadzīga, bet arī ar maziem, iespējams, klusiem, bet gudriem lēmumiem," viņš uzsvēris, piebilzdams, ka stiprināt brīvību ir svarīgi, lai iespējamajam agresoram nerastos kārdinājums pārbaudīt tās noturību.

Arī premjerministre Ingrīda Šimonīte norādījusi, ka Roms Kalanta iesējis protesta sēklas, kas nesušas ļoti svarīgus augļus.

"Viņš vienmēr paliks mūsu atmiņā kā brīvības karavīrs, kā atgādinājums, cik dārga ir brīvība un cik upuru ziedots uz tās altāra," viņa sacījusi.

Kauņas Centrālā pasta ēkā sestdien tiks atklāta izstāde "1972. Caursist mūri", kas veltīta Roma Kalantas piemiņai un disidentisma izpausmēm padomju laika Lietuvas mākslā, bet Kauņas Muzikālajā teātrī gaidāma Kipra Mašanauska rokoperas "1972" izrāde.

Jau piektdien Viļņā, Lietuvas Nacionālajā Martīna Mažvīda bibliotēkā, norisinājās zinātniska konference "Nevardarbīga pretošanās: pieņēmumi, pieredze, atskats. Pieminot 50. gadskārtu kopš Roma Kalantas upura".

1972. gada 14. maijā Roms Kalanta dārzā pie Kauņas Muzikālā teātra aplējās ar benzīnu un, iesaukdamies "Brīvību Lietuvai!", aizdedzinājās. Tuvumā esošie cilvēki vēl mēģināja liesmas apslāpēt, bet ātrā palīdzība Kalntu slimnīcā nogādāja jau bez samaņas un agrā nākamās dienas rītā viņš slimnīcā mira.

Izplatoties ziņai par Kalantas sadedzināšanos, Kauņā sākās spontāni protesti pret padomju okupāciju. 18. un 19. maijā demonstrācijās piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, skandējot "Brīvību Lietuvai!". Šie nemieri tolaik bija vieni no plašākajiem Padomju Savienībā.

Jaunieši plūstin plūda uz skvēru pie Muzikālā teātra un nesa turp puķes. Milicija sākumā centās neiejaukties, bet vēlāk acīmredzot saņēma rīkojumu pūli izklīdināt, sāka mest puķes atkritumu urnās un dzīt cilvēkus projām, bet tas tikai vēl vairāk nokaitēja atmosfēru.

Valsts Drošības komiteja, cenšoties novērst nekārtības, pārcēla Kalantas bēres uz agrāku laiku un atcēla autobusu satiksmi uz kapiem, bet cilvēki sāka pulcēties viņa sadedzināšanās vietā, kur godināja viņa piemiņu ar klusuma brīdi un tad devās uz milicijas pārvaldes ēku. Milicija centās gājiena dalībniekus izklīdināt. Sākās sadursmes, un pret cilvēkiem tika raidītas Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka vienības ar stekiem un vairogiem.

Nākamajā dienā demonstrācijas atsākās ar jaunu spēku, bet šoreiz pret tām tika raidītas īpašo uzdevumu vienības ar automātiem, granātām un gāzmaskām. Tās atbalstīja komjaunatnes un partijas aktīvisti, turklāt tieši pēdējie esot izcēlušies ar īpašu nežēlību. Protesta akcija tika apspiesta pāris stundu laikā, nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus.

Pēc oficiāliem datiem, divās dienās tika aizturēti 402 cilvēki, 33 saukti pie administratīvās atbildības, bet pret sešiem ierosinātas krimināllietas par huligānismu vai valsts īpašuma bojāšanu un piespriests ieslodzījums uz laiku no pusotra līdz trim gadiem. Domājams, ka šī relatīvi maigā reakcija bija saistīta ar gaidāmo ASV prezidenta Ričarda Niksona vizīti, kuras priekšvakarā PSRS varas iestādes centās visiem spēkiem notušēt manifestāciju politisko raksturu.

Kauņā, kas starpkaru laikā bija neatkarīgās Lietuvas galvaspilsēta un acīmredzot bija saglabājusi tālaika brīvības garu, vairākas spontānas protesta izpausmes notika arī turpmākajos gados, lai gan pārējā Lietuvā atmosfēra bija mierīgāka.

2000. gadā Kalanta pēc nāves apbalvots ar 1. pakāpes Vīša Krusta ordeni, bet 2005. gadā viņam piešķirts Lietuvas brīvības cīnītāja statuss.