"Es esmu maiga... varmāka." Diāna Zande stāsta, kā cīnīties ar savām ēnas pusēm

"Sveika, sieviešu cilts! Es esmu viena no jums - sieviete, meita, partnere, māte. Es esmu kognitīvi biheiviorālā terapijas psihoterapeite un zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā. Dažiem es joprojām esmu "Limuzīna" Lāsmiņa.

Es esmu gudra, es esmu emocionāla, mīļa, empātiska, maiga.... varmāka. Es mēdzu darīt pāri. Es mēdzu būt riebīga pat pret sevi. Es mēdzu noniecināt savu partneri, neuzklausīt savus bērnus. Es mēdzu sāpināt citus cilvēkus, neievērojot viņus.

Es to neplānoju, un es to negribu. Bet man tā iznāk. Un es tāda neesmu vienīgā... Tādas mēs esam visas. Maigās varmākas," savu lekciju forumā "Līdere" uzsāk Diāna Zande.

Spogulī uz sevi es sāku skatīties 29 gadu vecumā, kad pirmo reizi devos uz psihoterapiju, lai saprastu, kāpēc mana dzīve neizdodas. Kāpēc manas attiecības, kuras bija līdzatkarīgas, neizdevās? Un kāpēc man tā dara pāri.. Un šajā izaugsmes procesā es sapratu, ka manī ir diezgan daudz ēnas daļas, kuras es negribu redzēt vai kuras es nemāku ieraudzīt. Un tas man nāca par svētību, jo es augu. Šobrīd jau es esmu profesionāle pati un ikdienā sastopos ar cilvēkiem, kuriem sāp. Iepazīt to, kā mēs sāpinām citus, kas mums sāp pašiem un kā šīs sāpes mazināt. 

Paskatīsimies maigi uz sevi, lai atrastu šo "indes zobu". Parasti mēs darām pāri trīs jomās - es kožu pati sev, savam dzīvesbiedram un svešiem cilvēkiem - mūsu māsām. 

Kā mēs "kožam" sev un "košļājam" sevi?

• Mēs mēdzam kritizēt un nosodīt sevi par darbiņiem, kas nav izdarīti pietiekami labi pēc mūsu vai citu domām.
• Mēdzam sevi saukt riebīgos vārdos.
• No rīta nevis pasmaidām sev, bet parādām mēli, pamēdām sevi.
• Mēdzam noniecināt savus sasniegumus, kas ir acīmredzami.
• Rūpes par sevi atstāt novārtā, ārkārtīgi pieslēdzoties citu cilvēku dzīvei.
• Mēs liedzam sev svarīgu resursu - miegu. Šito es izdarīšu uz miega rēķina!
• Mēdzam melot sev, ka viss ir lieliski, un neko nedarīt, lai to mainītu...
• Ja mēs nelūdzam palīdzību un nepieņemam to, kad tā mums ir vajadzīga
• Ja uz komplimentu tu atbildi, noliedzot to!

Kad esam iekodušās sevī un garšu sajutušas, ka košļāt ir normāli, tad tas kļūst par ieradumu. Mēs šo "indes zobu" sākam laist tālāk, un kur vēl tuvākam cilvēkam kā dzīvesbiedram, jo viņš ir tepat blakus. 

Ko mēs darām ar tiem vīriešiem, kurus reiz izvēlējāmies? Vissliktākais pāridarījums ir sagaidīt, ka viņš mūsu vajadzības apmierinās uzreiz. Saimnieciskās, emocionālās, seksuālās vajadzības... Viņam jābūt labam tētim. Viņš darīs visu uz pirmo mājienu. Mēs to no viņa sagaidām!

Otrs - mēdzam audzināt vīrieti! Tu saej kopā ar pieaugušu vīrieti, un pēkšņi tu viņu pataisi par piecgadīgu zēnu. Tad mēs mēdzam kritizēt maigi citu cilvēku klātbūtnē, bet viņam sāp.

Mēs mēdzam noniecināt viņa ieguldījumu attiecībās un uzsvērt savējo. Bet viņš dara daudz, viņš mūs iztur! Kad mēs mēdzam izgāzt savu emocionālo neapmierinātību PMS brīdī - darbā taču mēs tā nedarām, mēs to pietaupām mājām. Vēl mēs mēdzam pārkāpt otra cilvēka privātumu. Mēs lienam viņa kabatās, telefonā... Dažreiz mēs liedzam viņam mūsu siltumu  - mēs sodām ar vēsu klusēšanu.

Seksa nebūs - sievietes brīnišķīgais ierocis, bet patiesībā tev jau, mīļā, pašai nebūs seksa arī! Tu liedz prieku pati sev. 

Dažreiz mēs iekāpjam upura lomā. Cik man ir grūta dzīve - ar tevi! 

Šī ir tikai neliela daļa, kā mēs, sievietes, mēdzam būt negantas un izlaist savus "indes zobus" pret cilvēkiem, kurus mīlam. 

Bet ir vēl trešā daļa, kuri neesam mēs un kurus pat ne mīlam, ne pazīstam - kuri iet vienkārši garām pa ielu vai sēž tev blakus. Tādi paši kā mēs, kuriem sāp, bet mēs mēdzam viņus ievainot - jo es taču viņu nepazīstu...

Vairāk emocionālo stāstu skaties video!

Foto: "Līdere 2021" 

Foto: "Līdere 2020"