Intervija ⟩ "Rīgas siltums" vadītājs skaidro, kā iedzīvotājiem sagatavoties nākamajai apkures sezonai

Nav ko spekulēt, jo visiem ir skaidrs, ka nākamajā sezonā apkures izmaksas pieaugs. Ņemot vērā to, ka Rīgā mēs 70% no siltumenerģijas iepērkam no neatkarīgajiem ražotājiem, tostarp arī no AS "Latvenergo", kas to ražo no dabasgāzes, cenas augs. Dabasgāzi vairs neiepērk no Krievijas, bet cena gāzei no sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa ir augsta. Tādēļ domāju, ka zemas cenas mēs vairs neredzēsim.

"Latvenergo" šobrīd ir iesniedzis arī jauno siltuma tarifu, kura stāšanās spēkā plānota no 1.septembra. Tas nozīmē, ka līdz 1.septembrim siltuma cena nemainīsies, būs klusais periods, bet pēc tam mūs sagaida būtiskas izmaiņas.

Ja runājam par valsts atbalstu, tad, lai noņemtu slogu no budžeta, stingrāk būtu jāpielieto enerģētiskās nabadzības princips, kas ir noteikts Enerģētikas likumā. Ir jāizstrādā mehānisms, kā atbalstīt tos, kas nevar samaksāt, savukārt tie, kas var maksāt, lai domā, kā taupīt.

Tas saistās ar vienu no lielākajām problēmām Rīgā, kas ir energoefektivitāte. Nesen dzirdēju frāzi, ka Rīga ir nogulējusi energoefektivitātes pasākumus. Jā, nu tā tas ir. Valmierā, Liepājā augstas siltumenerģijas cenas bija stimuls veikt energoefektivitātes pasākumus. Rīgā siltumenerģijas cena vienmēr ir bijusi viena no zemākajām valstī, līdz ar to tas nemudināja veikt šos energoefektivitātes pasākumus. Arī sabiedrība droši vien Rīgā ir citādāka nekā mazākās pilsētās, kurās siltināšanas programma noritēja veiksmīgāk.

Tur nostrādāja sniega bumbas efekts - viena māja uztaisa labu projektu, pārējie redz, ka tas ir ļoti efektīgi, un dara to pašu. Rīgā jau sarunas nenotiek pat starp kaimiņiem, kur nu vēl mājām. Arī Rīgā ir labi piemēri, kur vienai nosiltinātai mājai iekšpagalmā seko citas, taču tas nav tik efektīvi kā mazākās pilsētās.

Energonabadzība ir tas būtiskākais jautājums, pie kā valdībai vajadzētu strādāt un domāt, lai spiediens un ietekme uz budžetu nebūtu tik liela. Skaidrs, ka atbalsts apkures maksājumiem būs jāsniedz arī turpmāk. Manuprāt, tas ir šausmīgi, ja siltumenerģija Rēzeknē ir 190 eiro par megavatstundu. Mēs visu laiku dzīvojam ar 40, 50, 60 eiro par megavatstundu, kas jau likās daudz. "Latvenergo" ir iesniedzis tarifu, kas paredz līdz 211 eiro par megavatstundu, un, pieliekot mūsu sadaļu, tie ir 230 eiro vai vairāk par megavatstundu. Es ceru, ka tā nebūs.

Tad Rīgā varētu būt jūsu nosauktie 230 eiro?

Nē, nevajag sabiezināt krāsas, bet pāri 100 eiro noteikti varētu būt. Ja biržas cena gāzei ir 100 eiro, tad attiecīgi jāskatās "Latvenergo" tarifs, un mūsu tarifs ir plus vēl apmēram 30 eiro. Pie kura līmeņa apstāsies, es nezinu, bet jācer, ka nebūs pāri par 100 eiro.

Vasarā patēriņš būs būtiski mazāks, kas palīdzēs samaksāt rēķinus, bet kas būs rudenī, kad atsāksies apkures sezona…

Jākrāj nauda…

Jā, krājiet naudu. Es katrai mājai šobrīd ieteiktu veidot uzkrājumus, kas palīdzēs norēķināties par siltumu. Tāpat mudinu uzsākt ātrās energoefektivitātes pasākumus, pārbūvējot apkures sistēmu, uzstādot siltuma regulēšanas iespējas ar termoregulatoru un uzstādot siltuma maksas sadalītājus jeb alokatorus. Tādējādi var panākt līdz pat 20% ekonomiju patēriņam un rēķinam. Turklāt maksāt par savu patērēto siltumu. Pavasaris ir brīdis, kad to var uzsākt, lai sagaidītu nākamo apkures sezonu ar apziņu, ka pastāvēs iespēja ekonomēt un maksāt mazāk.

Atgriežoties pie aizvadītās apkures sezonas, kāda bija ziema? Vai ir vairāk siltuma pārdots?

Ja vērtējam aizvadītās 210 apkures dienas, tad vidējā gaisa temperatūra ir bijusi plus 2,6 grādi. Normatīvos noteiktā apkures sezona ir 192 dienas ar vidējo gaisa temperatūru 1,1 grādi. Tas nozīmē, ka faktiski ziema bijusi siltāka, nekā tas ir noteikts normatīvos. Mums bija vēss novembris un decembris, kam sekoja siltāks laiks. Tādēļ nevar teikt, ka šī ziema bijusi auksta. Garuma ziņā gan apkures sezona ir bijusi garāka. Pēdējos gados apkures sezonas ir garākas, bet siltākas.

Eiropas Komisija kā vienu no veidiem gāzes patēriņa mazināšanai ir ierosinājusi mazināt apkures temperatūru. Arī premjers iepriekš ir ieteicis uzvilkt vēl vienu džemperi, lai sasildītos. Kā jūs uz to raugāties?

Par katru samazinātu temperatūras grādu var ietaupīt 5% enerģijas. Apgalvojums ir pareizs, taču lēmums ir jāpieņem lietotājiem - dzīvokļu īpašniekam vai īrniekam. "Rīgas siltums" tādu lēmumu nevar pieņemt, var tikai mudināt to darīt. Siltuma patēriņu regulē māja.

Ja iedzīvotāji grib dzīvot komforta temperatūrā, tad par to jāmaksā dārgi, ja viņi var vienoties par siltuma samazināšanu par diviem grādiem, tad ietaupījums jau ir 10%.

Viss ir iedzīvotāju rokās, jo to pieļauj automatizētais siltummezgls. Jautājums ir par lēmumu pieņemšanu.

Rīgā, vecajās padomju mājās dzīvojošajiem, droši vien ir grūti vienoties.

Tieši tā, un tāpēc arī mūsu piedāvājums un redzējums ir šie alokatori jeb procentuālie siltuma maksas sadalītāji. Tie ir nelieli, uzstādīti uz radiatoriem, kas nodrošina motivāciju taupīt. Nākamais jautājums, kā šos maksājumus sadalīt, lai nav tā, ka vieni dzīvo 23 grādos, otri 18 grādos, bet maksā vienādi. Tam ir vajadzīgi alokatori, kas maksājumu sadala proporcionāli siltuma patēriņam. Tādējādi varam panākt to, ka tie, kas siltumu ekonomē, maksā mazāk. Mums jau šobrīd ir piecu gadu pieredze Ulbrokas ielā, kur varam pateikt, ka efekts ir konkrētam lietotājam, dzīvoklim un arī mājai kopumā. Tādējādi var panākt 20% ekonomiju kopumā. Skaidrs, ka daļa dzīvokļu īpašnieku dzīvos kā līdz šim, bet daļa, braucot atvaļinājumā vai brīvdienās uz laukiem, siltuma patēriņu samazinās.

"Rīgas namu pārvaldnieks" turpina iebilst pret sistēmu, kad parādi par siltumu lielā mērā jāuzņemas namu apsaimniekošanas uzņēmumiem, un aicina tos dalīt ar siltuma ražotājiem. Kāda ir "Rīgas siltuma" nostāja?

Katram ir jādara savs darbs - mums savs un viņiem savs. Kāpēc man kā godīgam maksātājam, kurš dzīvo daudzīvokļu mājā, kurai ir labs apsaimniekotājs, kurš rūpējas par māju, jāiekļauj tarifā palielinājums tādēļ, ka kāds cits nemaksā? Es tam negribētu piekrist un es negribētu maksāt par kādu citu māju. Domāju, ka tā ir daudzdzīvokļu mājas problēma un tā ir atbildīga par savu kopīpašumu. Diemžēl tā tas ir, un tā ir vienība, kurai piegādā siltumu. Tas, kas notiek daudzdzīvokļu mājas iekšienē, tas ir jārisina apsaimniekotājam.

Kā uzņēmumu kopumā ietekmēja cenu sadārdzinājums, kas vērojams šajā apkures sezonā? Kā situācija mainījās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī?

Šobrīd nekas nav mainījies, ja neskaita nostāju pret šo jautājumu. Gāze un šķelda mums bija iepirkta jau iepriekš, sadārdzinājums sākās jau pērn novembrī. Tādā ziņā ietekmes nebija, vienīgi aizliegums ievest šķeldu no Baltkrievijas, kas atspoguļojās uz cenām. Bet šis aizliegums bija jau pagājušā gada vasarā.

Šis gads gan būs grūts, jo ir jāveic arī remontdarbi. Šis ir jautājums, kas mūs šobrīd ļoti satrauc. Tērauds, kā zināms, ir kļuvis daudzas reizes dārgāks, arī citi izejmateriāli ir dārgāki, darba algas ir pieaugušas, līdz ar to plānotos darbus nāksies izvērtēt pēc iepirkumu izsludināšanas. Budžets mums ir tik liels, cik ir, un vairāk mēs nevaram atļauties.

Tas nozīmē, ka mazāk svarīgos remontus šogad varētu atlikt?

Jā, noteikti mēs izvērtēsim, kuri remonti ir būtiski, kuri ne tik. Domāju, ka veiksim tikai tos remontdarbus tikai tajos siltumtīklu posmos, kur tas ir jādara nekavējoties.

Jūs jau pieminējāt Baltkrievijas šķeldas importu. Vai ir izdevies atrast alternatīvas, un kādas cenas, pieejamība šobrīd ir tirgū?

Pieejamība ir, cenas ir būtiski augstākas. Ja mēs pagājušogad maksājām 17-18 eiro par megavatstundu, tad šobrīd mēs šķeldu iepērkam par apmēram 33 eiro par megavatstundu. Tāpat esam mainījuši iepirkuma stratēģiju - ja pirms tam iepirkām šķeldu faktiski uz gadu, jo varējām prognozēt cenu, tad šobrīd mēs pērkam apjomu vien mēnesim. Šķelda šobrīd ir, taču tā ir dārgāka, un mēs dažādojam piegādātājus, lai sadalītu riskus. Esam iepirkuši mizas no "Rīgas mežiem", tūlīt veiksim iepirkumu Lietuvā un piedalāmies "Latvijas Valsts mežu" izsolē.

Kā "Rīgas siltumu" ietekmēs Latvijas lēmums atteikties no Krievijas dabasgāzes?

Izmaksas ir būtiskākais aspekts. Par pieejamību runājot, droši vien pie šīs sarunas būs jāatgriežas novembrī vai decembrī, kad situācija, cerams, būs stabilizējusies. Šobrīd lēmumus, apgalvojumus, vēlmes es saprotu, nostāju es saprotu, bet, kā tas strādās realitātē, līdz galam nav skaidrs. Šobrīd mēs sadarbojamies ar "Latvenergo" par LNG kopīgu iepirkumu. Ja tas izdosies, tad cenas, kādas būs, tādas būs. Domāju gan, ka Rīga bez siltuma nepaliks.

Atsevišķas sarunas ar Klaipēdas termināli jums nav bijušas, tikai caur "Latvenergo"?

Nav bijušas, mēs tomēr esam neliels patērētājs, bet "Latvenergo" ir liels. "Latvenergo" ir arī mūsu akcionārs, un tādā veidā mēs izmantojam viņu kontaktus un kompetenci. Zinot, ka viņiem arī tiks uzticēta gāzes nodrošinātāja, garanta loma, tad ir tikai loģiski, ka "Latvenergo" ievērotu arī mūsu intereses gāzes iepirkumā.

Pērkot caur termināli LNG lielākā daudzumā, tas, protams, ir izdevīgāk nekā risināt sarunas pašiem par salīdzinoši niecīgu iepirkumu.

"Latvenergo" ir uzrunājis arī Latvijas siltumuzņēmumu asociāciju un arī viņu vajadzībām risinās gāzes iepirkumu.

Mums līdz oktobrim gāzes krājumi ir, tur nav problēmu, bet jau tagad ir jādomā par nākamo apkures sezonu. Ja tiks pieņemts lēmums Latvijā būvēt savu termināli, tad no drošības viedokļa tas ir ļoti liels ieguvums. Mums tad būtu gan terminālis, gan krātuve, kas nodrošinātu sinerģiju un veiksmīgi varētu strādāt. Tur jārēķina ekonomistiem, cik daudz termināļu ir vajadzīgs, ņemot vērā Baltijas valstu un Latvijas patēriņu.

Saistībā ar zaļo kursu, vai jau ir apjausts, cik ātrā laikā pilnībā varētu atteikties no fosilo kurināmo izmantošanas?

Tāda mērķa mums nav. Mums pirms 24.februāra bija mērķis 10 gadu laikā attīstīt zaļo enerģiju. Saistībā ar to, ka Rīgas pilsēta pieņēma mērķi līdz 2030.gadam kļūt klimatneitrāla, mēs savā ilgtermiņa finanšu plānā bijām iekļāvuši, ka līdz 2029.gadam varētu vismaz 90-91% ražot no zaļās enerģijas. Pārējo no gāzes. Kāpēc no gāzes? Jo ir "pīķa" slodzes, ir avārijas slodzes utt. Uzstādīt visu zaļo uzreiz būtu ļoti neracionāli. Šodien mēs tā runājam, bet varbūt paies trīs gadi un mūsu viedoklis mainīsies. Ņemot vērā 24.februāri un kara sākumu, šobrīd plānojam, ka jau 2025./2026.gada apkures sezonā varētu 90% siltuma saražot ar zaļo enerģiju. Taču tā ir tikai tā daļa, ko mēs paši ražojam. Mēs saražojam 30-32% no nepieciešamā siltuma, pārējos 70% iepērkam. Tas ir izaicinājums, pie kura esam sākuši strādāt. Jācer, ka arī Eiropas Savienības fondi palīdzēs realizēt lielos projektus, kā, piemēram, koģenerācijas stacijas izbūvi. Attiecīgi tad varēsim sasniegt mērķus, kas izvirzīti 2025./2026.gadam.

Paralēli domājam par zaļā ūdeņraža ieguvi un izmantošu centrālajā siltumapgādē. Šobrīd aptuvenie aprēķini liecina, ka ūdeņradis varētu būt konkurētspējīgs tirgū gan kā transporta degviela, gan kā kurināmais.

Meklēsim sadarbību ar "Rīgas satiksmi" vai vēl kādu uzņēmumu, kas to izmanto. Šobrīd ir sarēķināts, par kādu naudu, ņemot vērā esošās energoresursu cenas, varam saražot ūdeņradi. Iepriekš es biju diezgan skeptisks, jo cenas bija ļoti augstas, bet šobrīd aprēķini liecina, ka ar savu ūdeņraža cenu mēs būtu konkurētspējīgi piedalīties dažādās aktivitātēs. Pagaidām gan detalizēti nestāstīšu, jo līdz galam projekts nav izstrādāts.

Otrs ir saule. Šobrīd saules paneļi mums ir jau uzstādīti pašpatēriņam. Saulainās dienās paneļi saražo visu administratīvo ēku darbībai nepieciešamo enerģiju, apmākušās dienās gan nepietiek. Arī Pildas ielā mums ir uzstādīti 60 kilovati. Saules paneļus ir plānots pašpatēriņam uzstādīt arī siltumcentrālēs, kā arī ir plāns par lielāku saules parka izveidi mūsu teritorijā, lai palielinātu enerģijas ieguves apjomu.

Cik pašlaik Rīgā ir ēku, kuras varētu pieslēgt centralizētajai apkurei, bet kuras izmanto citu apkures veidu?

Mēs ar centralizēto siltumapgādi apgādājam 76% no kopējās Rīgas siltuma nepieciešamības jeb apmēram 8160 ēkas. Cik māju ir bez centralizētās siltumapgādes, to es nevarēšu pateikt. 2000.gadu sākumā daudzas mājas atteicās no centralizētas siltumapgādes un pārgāja uz dabasgāzi tādēļ, ka toreiz mazajiem gāzes patērētājiem bija neproporcionāli zems tarifs salīdzinājumā ar lielajiem patērētājiem. Šogad no gada sākuma jau 49 mājas ir lūgušas atpakaļ pieslēgt centralizēto apkuri. Esam jau izdevuši tehniskos noteikumus, lai viņus atkal pievienotu. Tā ir tendence. Arī jaunie projekti nāk klāt, jo esam pārliecinājuši viņus ar savu kvalitāti.

Ir daudzi rajoni, kur nav centralizētās siltumapgādes, bet lokālās katlumājas.

Arī šajos rajonos mēs plānojam attīstīt centralizēto siltumapgādi, vien žēl, ka šobrīd nav pieejams Eiropas Savienības līdzfinansējums siltumtrašu izbūvei, vien katlumāju būvniecībai. Tas nedaudz bremzē centralizētās siltumapgādes izplešanos.

Vai centralizēto siltumapgādi var salīdzināt ar sabiedrisko transportu, aicinot cilvēkus tomēr nepārvietoties savā personīgajā auto, bet sabiedriskajā transportā, kas tad sanāk efektīvāk, lētāk un ērtāk?

Kādreiz bija stereotips, ka centralizētā apkures sezona sākas noteiktā datumā un līdz tam iedzīvotājiem ir jāsalst. Tam noteikti es negribētu piekrist, jo šobrīd apkures sezonu klienti var uzsākt tad, kad vēlas. Arī Jāņos vai jūlijā, ja ir vēsi, apkuri ir iespējams pieslēgt. Nav jāgaida rīkojums no augšas, vienīgi rēķiniem ir jābūt samaksātiem. Tādā ziņā centralizēto apkuri var salīdzināt ar sabiedrisko transportu.

"Getliņi EKO" ir minējis, ka varētu izbūvēt atkritumu dedzināšanas rūpnīcu, kura var ražot arī siltumu.

Atkritumu apsaimniekošanas jomā ir mērķis samazināt noglabājamo atkritumu apjomu, un viens no risinājumiem ir dedzināšana. Eiropas fondi to vairs neatbalsta, jo Eiropa to dara jau ilgāku laiku, un tas strādā, bet pie mums tā ir salīdzinoša jauna lieta. Cik zinu, Ventspilī ir uzsākts projekts, bet Rīgā vēl nav. Domāju, ka arī Rīgā tas būs, jo atkritumus Rīgā saražo pietiekami daudz. Viens no segmentiem, kā izmantot sadedzināšanā gūto siltumu, ir centralizētajā siltumapgādē.

Tad "Rīgas siltums" būtu gatavs sadarboties ar "Getliņi EKO" atkritumu dedzināšanas rūpnīcas projektā?

Kāpēc gan nē. Esam gatavi. Mēs esam speciālisti siltuma ražošanā, kāds cits ir speciālists atkritumu biznesā. Mēs varam apvienot spēkus. Šobrīd tāda konkrēta plāna nav ne mūsu biznesa plānā, ne stratēģiskajos virzienos, bet es domāju, ka kaut kādā brīdī, ja mūs uzrunās, esam gatavi iesaistīties šajā projektā.

Bet ne sākt sarunas?

Mums labajā krastā, kur varētu izmantot šo atkritumu siltumu, ir problēmas ar tarifu noteikšanu. Labajā krastā mēs esam kā operators, tīkla īpašnieks, un ir neatkarīgie ražotāji, kas ražo un pārdod siltumu. Kā tas varētu ietekmēt tarifa noteikšanu, man pagaidām nav skaidrības. Esam griezušies pie regulatora šajā jautājumā un esam saņēmuši atbildi, bet tādas pārliecības, kā to darīt, man nav. Mēs šo jautājumu risināsim un noteikti gribam atrast risinājumu, kā ar saviem aktīviem mēs varam samazināt cenu. Ja to varēsim, tad noteikti darīsim.

Kādā stāvoklī kopumā ir siltumenerģijas infrastruktūra Rīgā? Vai pēdējos piecos gados ir uzlabojumi?

Noteikti ir uzlabojumi. Šobrīd ir nomainīti vairāk nekā 65% no siltumtīkliem, mūsu īpašumā ir apmēram 700 kilometru siltumtīkli. Tas ir ļoti labi. Ir vēl citi siltumtīklu īpašnieki, kuru tīkli nav tik labā stāvoklī, arī tos mēs cenšamies pārņemt un sakārtot. Tehniskais stāvoklis ir uzlabojies.

Kādi šobrīd ir lielākie investīciju projekti "Rīgas siltumam"?

Ir divas šķeldas katlumājas Bauskas un Nautrēnu ielā, kas samazinās gāzes patēriņu, un es ceru, ka projektus varēs paspēt realizēt līdz nākamās apkures sezonas sākumam. Arī Vecmīlgrāvī paplašināsim šķeldas izmantošanu. Tur varētu būt 8 megavati klāt, kas arī attiecīgi samazinās par 20% dabasgāzes izmantošanu. Imantā gribam būvēt biokurināmā koģenerācijas staciju un arī Ziepniekkalnā vai nu biokurināmā koģenerācijas staciju, vai ūdens sildkatlu. Mēs skatāmies uz Eiropas Savienības līdzfinansējuma piesaisti, lai tas būtu iespējams. Tāpat plānojam paplašināt siltumsūkņu izmantošanu, kas ir bezizmešu risinājums. Šobrīd divi projekti strādā, trešais tiek būvēts Zasulaukā. Arī Ziepniekkalnā un Imantā jaunajās katlumājās plānojam likt lielas jaudas siltumsūkņus.

Šajos nenoteiktības un neprognozējamos laikos kā kopumā redzat "Rīgas siltuma" attīstību?

Uz nākotni skatos pozitīvi un redzu, ka uzņēmums spēs nodrošināt tos pakalpojumus, ko ir uzņēmies. Dabasgāze ir vajadzīga ne tikai mums, bet galvenokārt jau "Latvenergo" elektroenerģijas ražošanai. Līdz ar to dabasgāzes piegādes sistēma tiks izveidota stabila un nopietna. Par šķeldu runājot, saprotam pašreizējo tirgus virzību, un tas nozīmē, ka mums ir jāorientējas uz sliktākas kvalitātes šķeldu. To mēs zinām un saprotam un jaunās katlumājas būvējam tam atbilstoši. Ar kurināmo problēmām nevajadzētu būt. Tāpat domājam par ūdeņradi un saules enerģijas izmantošanu, kas palīdzētu mainīt līdzšinējo redzējumu un varētu būt labs pavērsiens uzņēmuma attīstībā. Vienīgais - kurināmā izmaksas ir gana nopietns izaicinājums, jo pieejamībā es šobrīd neredzu lielākās grūtības.