/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2022/04/28/14514477t1he971.jpg)
Jūtūbere Greisa Viktorija tika atvesta uz slimnīcu, kad atradās septītajā grūtniecības mēnesī. Pēc tam viņa nokļuva komā. Gadu pēc dēla piedzimšanas viņa bija gatava pastāstīt par savu neticamo atveseļošanos, vēsta "The Guardian".
"Es atrados starp divām pasaulēm, un tā bija elle." Grūtnieces neticamā atveseļošanās no Covid-19
Atrodoties komā, viņa redzēja dažādas halucinācijas un biedējošus sapņus, kuros sieviete kļuva par cilvēktirdzniecības upuri un ārsti amputēja abas kājas. Briesmīgajos murgos izoperēja viņas olnīcas un nogalināja bērnus.
2021. gada janvārī 31 gadu vecā influencere atradās slimnīcā ar Covid-19 vīrusu. Sieviete sapņus atceras tik spilgti, it kā tie būtu viņas mīļākā televīzijas seriāla sērija.
Viktorija stāsta, ka sapņi ir "iegravēti manās smadzenēs kā īstas atmiņas. Patiesībā tas nenotika, taču tas tomēr notika".
Viktorija jutās slikti jau 2020. gada decembra vidū. Viņai bija drudzis, kā arī palika slikti no ēdiena. Ārsti ieteica doties uz slimnīcu, tādēļ grūtniece somā iemeta čības un tualetes piederumus. Tobrīd viņa ar savu pirmo bērnu atradās septītajā grūtniecības mēnesī. Viņa tika nogādāta kādā slimnīcā Londonas ziemeļrietumos ar bīstami zemu skābekļa līmeni. Ziemassvētku vakarā ar ķeizargrieziena palīdzību pasaulē nāca viņas dēls. Ziemassvētkos viņa jau atradās reanimācijā un dienu vēlāk - komā. Pēc 24 dienām viņas sirds apstājās uz četrām minūtēm.
Ārstiem izdevās izglābt viņas dzīvību.
"Es atrados starp divām pasaulēm, un tā bija elle," tā komas stāvokli atceras Greisa. Pirmajā reizē, kad ārsti mēģināja viņu pamodināt no komas, sieviete kliedza.
Viņa neizpratnē grozījās un mēģināja atbrīvoties no pievienotās sistēmas. "Es jutos kā lauva džungļos," viņa stāsta, "cīnījos par saviem mazuļiem. Pret visiem izjutu dziļu naidu, jo nesapratu: kur ir mans bērns?" Medmāsas pārliecināja māmiņu, ka mazulis atrodas mājās, kur par viņu rūpējas tētis. Covid-19 ierobežojumu dēļ Greisa savu dēlu klātienē ieraudzīja tikai pēc trīs mēnešiem.
Nākamās nedēļas jaunā māmiņa vāja, garlaikota un nomākta pavadīja guļot slimnīcas gultā. Viņa ilgojās sejā sajust saules starus; lūkoties ārā pa logu un redzēt kokus šūpojoties vējā, kā arī elpot patstāvīgi, bez caurules kaklā.
"Mākslīgais gaiss "negaršo" kā īstais. Tas šķita tik mehānisks," skaidro sieviete. "Normāls gaiss ir siltāks un maigāks."
2021. gada 8. martā Greisa paņēma savu telefonu. "Es esmu nomodā," viņa rakstīja saviem 104 000 "Twitter" sekotāju. Ieraksts 56 000 reižu tika atzīmēts ar "patīk" un nokļuva mediju virsrakstos. Tomēr Greisas stāsts par izdzīvošanu pēc Covid-19 nebeidzas ar vienu ierakstu "Twitter". Trauma ir palikusi viņas ķermenī. Tā viņu pavada uz katra soļa – no slimnīcas uz rehabilitāciju un beigās atgriežoties mājās pie ģimenes.
"Es visu savu dzīvi esmu bijusi izdzīvotāja," viņa stāsta. "Esmu daudz ko pārdzīvojusi. Tagad es atbrīvojos no izdzīvotājas identitātes, taču kas es esmu ārpus tās? Kas ir īstā Greisa bez traumām, izdzīvošanas un pārvarēšanas? Kas es esmu bez visa šī?"
Pirms saslimšanas ar Covid-19 Greisa ikdienā nodarbojās ar video filmēšanu savā "Youtube" kanālā, kurā runāja par attiecībām, sava ķermeņa pieņemšanu un garīgo veselību. Influencere bija nelabojama darbaholiķe, kura pati atzīst, ka ģimenei un draugiem nav veltījusi pietiekami daudz laika. "Kad tu piederi vidusmēra strādnieku klasei," viņa skaidro, "tevi iemāca strādāt, strādāt, strādāt, strādāt, strādāt, strādāt, un es dzīvoju Londonā, kur dzīve ir ļoti dārga. Es vienmēr zināju, ka strādāju pārāk daudz, taču nevarēju izkļūt no šī apburtā loka."
Influencere stāsta, ka no slimības par aptuveni "90% ir atguvusies", taču joprojām cīnās ar nogurumu un ierobežotām kustību iespējām kreisajā rokā.
Greisa piedzima ģimenē, kur tēvs regulāri lietoja marihuānu un vardarbīgi izturējās pret sievu, taču pašu Greisu vai viņas māsu nekad neaizskāra. Lai aizbēgtu no vardarbīgās vides, viņa iestājās skolā, kurā apguva skatuves mākslu un kuru bija absolvējuši tādas slavenības, kā aktieris un televīzijas personība Džeimss Kordens un aktieris Edijs Redmeins.
"Es strādāju par modeli no divu gadu vecuma," viņa stāsta, "un pēc tam visu laiku piedalījos televīzijas šovos, filmējos, dejoju." Tā kā Greisa strādāja jau kopš agras bērnības, tad viņa biežāk jutās kā ģimenes galva, nevis bērns. 15 gadu vecumā, nespējot vairāk paciest vardarbību, viņa izdzina tēvu no mājas. Lai gan viņš no Greisas mātes bija šķīries, taču paradis bez brīdinājuma ierasties ciemos.
Atskatoties uz savu bērnību, Greisa nejūtas nomākta, ka to pavadījusi filmējoties. "Tas izglāba manu dzīvību," viņa saka. "Es nekad savu bērnību nemainītu pret citu."
16 gadu vecumā Greisa tika izvarota un viņa divas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc tam sāka apmeklēt psihologu un izveidoja "YouTube" kanālu, lai brīvajā laikā pēc garlaicīgā administratora darba radoši darbotos. Pirmie videoklipi bija par skaistumkopšanu, taču laika gaitā viņa saviem skatītājiem stāstīja par terapiju un cīņu ar ēšanas traucējumiem, tā kļūstot par garīgās veselības un ķermeņa pieņemšanas vēstnesi.
"Manuprāt, es kļuvu populāra, jo biju nedaudz citādāka," tā Greisa raksturo savu karjeru. "Toreiz visi bija balti un smalki, taču es ne. Esmu diezgan normāla, un domāju, ka cilvēki var atsaukties uz manu pieredzi."
Viņa zināja, ka vēlas, lai dēla bērnība būtu labāka nekā viņas. Lai gan bija stāvoklī, Greisa nebaidījās no Covid-19 pandēmijas. "Es nekad tam nepievērsu pārāk daudz uzmanības," viņa skaidro. "Protams, es darīju to, kas ierasts, – valkāju maskas, mazgāju rokas. Es daudz ārpus mājas negāju, bet man to tāpat iepriekš nepatika darīt. Esmu diezgan antisociāla. Apkārtējās pasaules haoss šķita nieks salīdzinājumā ar to PTSD, depresiju un trauksmi, ko piedzīvoju bērnībā."
Pēc dzemdībām viņa paspēja tikai pieskarties savam dēlam, iekams viņš tika aiznests uz intensīvo aprūpi. Tā kā Greisai bija konstatēta saslimšana ar Covid-19, viņa nedrīkstēja savu mazuli turēt rokās.
Nākamajā dienā māmiņas stāvoklis pasliktinājās un viņa tika nogādāta reanimācijā. Greisa atceras, ka viņas mīļotais pie ieejas raudāja: "Viņš nekad neraud. Es nodomāju: tātad tas acīmredzami ir nopietni." Sieviete nosūtīja ziņu savai ģimenei un draugiem, kurā uzrakstīja, ka mirs. Tagad Greisa vairs neatceras, ka būtu sūtījusi šādas ziņas. Tajā brīdī viņa nejuta bailes no nāves.
Slimnīcā pavadītais laiks iespaidojis viņas ķermeni. Tomēr garīgo brūču sadzīšana prasa ilgāku laiku un sieviete cīnās ar vainas apziņu.
"Kāpēc es izdzīvoju?" viņa saka. "Kāpēc es esmu atguvusies un gandrīz pilnībā atgriezusies normālā stāvoklī? Slimnīcā bija ar Covid-19 slima māmiņa, kura nomira – asins receklis nokļuva līdz viņas sirdij. Viņa nāca no Apvienotās Karalistes un bija 30 gadus veca. Viņai ir bērns, un tā doma mani vienkārši satricināja, jo viņas mazulis uzaugs bez mammas. Viņa vietā varēja būt mans bērns."
Būt šķirtai no dēla viņa pirmajos dzīves mēnešos māmiņai bija nepanesami. Abu satikšanās notika pagājušā gada 21. martā.
"Cilvēki vēlas, lai es teiktu, ka tas bija skaisti, bet tā nebija. Es to brīdi ienīdu. Nejutu viņu kā savu bērnu," stāsta Greisa.
Nākamā diena pēc dēla satikšanas bija sliktākā viņas dzīvē:
"Man šķita, ka es nomiršu. Es miršu. Es mirstu. Es vēlos mirt. Es lietoju daudz medikamentu, tāpēc jutos pacilāta un tajā pašā laikā skumja. Nejūtīga, taču reizē izjutu visu. Viszemākais dzīves punkts."
Nākamajos mēnešos Greisa piedzīvoja krīzi. "Es neēdu. Es biju patiešām nomākta." Viņa paskatījās spogulī un atspulgā neatpazina sevi. "Es biju par trim izmēriem mazāka," viņa atceras. "Bāla, mana galva bija kaila, āda - pelēka." Sievietei bija jāiziet rehabilitācija, kur viņa mācījās sēdēt, piecelties kājās, staigāt. Lielākais motivators atveseļošanās procesā bija Greisas dēls:
"Viņš bija mans lielākais motivators. Man vajadzēja tikt prom no turienes."
Viņa tika izrakstīta no slimnīcas pagājušā gada maijā. Mājās viņai vajadzēja atjaunot attiecības ar Viljamu, kuru psiholoģiski traumēja tas, ka viņa partnere gandrīz nomira. "Viņam noteikti ir PTSD," saka Greisa. "Mums abiem ir. Un tas atklājās tikai tagad, jo visu laiku uzmanība tika vērsta uz mani un mūsu dēlu." (Viņai ir noteikta diagnoze, taču Viljamam vēl ne.)
Prombūtne bērna pirmajos dzīves mēnešus nav sabojājusi mammas attiecības ar dēlu. "Mūsu starpā ir veselīga pieķeršanās," viņa saka. "Viņš ir mammas dēls. Katru vakaru es viņu nolieku gulēt. Būt par vecāku ir lieliski. Es domāju, ka prombūtne ir panākusi to, ka esmu mierīga mamma… ir jauki vērot, kā viņš izpēta pasauli, zinot, ka pastāvēja iespēja, ka varēju šeit nebūt."
Lai gan viņa ir pateicīga medicīnas personālam, kurš palīdzēja atveseļošanās procesā, taču viņa plāno izmantot savu pieredzi, lai palīdzētu uzlabot citu pacientu uzturēšanās apstākļus slimnīcā.
Viņa ir izveidojusi arī privātu "Facebook" grupu, kurā arī citas sievietes var dalīties savā pieredzē. Tā ir vieta, kur runāt par "atmiņu, nogurumu, vainas sajūtu, ka neesi blakus savam bērnam".
"Slimības dēļ nespēju barot savu bērnu ar krūti, kas man bija milzīga problēma, par kuru joprojām pārdzīvoju," stāsta Greisa.
Pētījumi liecina, ka grūtniecēm ir 13 reizes lielāka iespēja nomirt no Covid-19 nekā tāda paša vecuma cilvēkiem, kuri nav stāvoklī. Grūtniecība nomāc imūnsistēmu, tādējādi apgrūtinot cīņu pret vīrusu. Neskatoties uz šo faktu, grūtnieces vakcinācijas procesā "atpaliek" no pārējās populācijas, vēsta "The Guardian".
Greisa saslima, pirms Covid-19 vakcīna tika izgatavota. Viņa plāno drīzumā vakcinēties, taču nevēlas to popularizēt citu grūtnieču vidū:
"Kad tu esi piedzīvojusi tik daudz traumu... es nevēlos aizstāvēt lietas, par kurām nezinu visu. Es vēlos veicināt to, lai cilvēki paši pieņemtu lēmumus."
"Es dažreiz domāju, ka cilvēki vēlas, lai kļūstu par Covid-19 un grūtnieču pārstāvi," viņa saka. "Bet es nevēlos atrasties uz šī pjedestāla, es tiešām nevēlos. Tas ir pārāk liels spiediens: es kaut ko pateikšu, un tas tiks nepareizi interpretēts, izņemts no konteksta vai pagriezts noteiktā veidā."
Greisa novelk stingras robežas gan savā personīgajā, gan profesionālajā dzīvē. Viņa strādā īsākas darba stundas, lai gan tas nozīmē ienākumu samazināšanos.
"Es nevēlos staigāt pa dzīvi ar galvu smiltīs, sakot "jā" lietām, kuras patiesībā nevēlos darīt. Man ir svarīgi dzīvot sev," viņa stāsta.
Pateicoties terapijai, viņa ir piedzīvojusi izaugsmi: "Novelkot savas personīgās robežas, manas attiecības kļuva labākas, esmu pateicīga, strādāju mazāk. Šī iemesla dēļ esmu paveikusi visas lietas, kuras gribēju."
Viņa sevi raksturo pirmspandēmijas laikā kā "nepateicīgu darbaholiķi, izolētu no visa un sevis pašas". Greisa saka: "Tagad es jūtos drosmīga, maiga un viegli ievainojama. Bet es vēl neesmu atradusi sev piemērotus vārdus. Domāju, ka tuvāko gadu laikā to paveikšu."