Kamēr Krievijas spēki pastiprināja Mariupoles aplenkumu un raķetes cita pēc citas krita uz apdzīvotajām vietām, Mihailo Puriševs pagājušajā mēnesī sešas reizes iebrauca pilsētā, lai evakuētu tās iedzīvotājus, un, kaut arī viņa sarkanais mikroautobuss tika gandrīz pilnībā iznīcināts, viņam izdevās izdzīvot, vēsta "Reuters".
Vīrietis, kurš no okupantu plosītās Mariupoles evakuēja 200 cilvēkus
36 gadus vecais ukrainis, kurš savulaik pilsētā vadīja naktsklubu, sacīja, ka sešos bīstamajos braucienos evakuējis vairāk nekā 200 cilvēku un citi sāka pievienoties viņam konvojos, lai iebrauktu savā dzimtajā pilsētā.
Krievija pagājušajā nedēļā paziņoja, ka kontrolē stratēģiski svarīgās ostas pilsētas drupas, kas pakļautas vieniem no visintensīvākajiem uzbrukumiem kara laikā, lai gan simtiem Ukrainas karavīru joprojām atrodas patvērumā milzīgās tērauda rūpnīcas katakombās. Ukraina apgalvo, ka pilsētā ir iesprostoti aptuveni 100 000 civiliedzīvotāju.
Tādi privāti braucieni kā Puriševa organizētais ir bijuši glābiņš bada nomāktajiem civiliedzīvotājiem, jo vairākkārtēji mēģinājumi izveidot humānās palīdzības koridorus nebija veiksmīgi.
"Kad es pirmo reizi 8. martā turp braucu, virs pilsētas bija dūmu mākonis kā virs ugunskura... Pēdējo reizi, kad tur biju, bija tikai pelni," stāstīja Puriševs.
Vīrietis internetā publicēja videoierakstus no saviem braucieniem, kas sniedz arī ieskatu pilsētā. Tur nedarbojas mobilie tālruņi, sakari ir ierobežoti.
Vīrieša draugi saziedoja naudu evakuācijas autobusam, kuram trieciena laikā tika sašauts priekšējais stikls, trīs sānu logi un sānu durvis, viņš pastāstīja. "Paldies dievam, ka neviens nebija iekšā."
Starp braucieniem viņam nācās mikroautobusu labot.
"Autobuss tika apšaudīts - ar mīnmetēju, šautenēm, godīgi sakot, uz tā ir tik daudz kara nospiedumu."
Brauciens cauri Krievijas okupētajai teritorijai līdz Mariupolei aizņēma astoņas stundas, braucot garām kontrolpunktiem un ik pa laikam apbraucot dubļu un līķu purvus, vienlaikus pastāvīgi baidoties no mīnām.
Braucot cauri pilsētai, viņš centās neskatīties uz līķiem vai uz izdegušām transportlīdzekļu paliekām, baidoties, ka varētu ieraudzīt mirušus bērnus un sabrukt.
"Cilvēki bija aprakti uz ielas pie tirdzniecības centriem, naktsklubiem un pat bērnudārza teritorijā," viņš teica.
"Daži līķi bija satīti paklājos un atstāti uz soliņiem."
Viņš lika sava vecā naktskluba personālam pagrabā ierīkot bumbu patvertni. Tajā atradās aptuveni 200 cilvēku, tostarp vecāka gadagājuma cilvēki un grūtnieces. Sākotnēji iecerējis glābt naktskluba darbiniekus, viņš izglāba arī citus patvēruma meklētājus.
"Visbriesmīgākais bija brīdis, kad iestājās klusums. Reiz bija kluss aptuveni astoņas stundas. Mēs nodomājām, ka viss ir beidzies. Tad atkal atsākās gaisa trauksme, visi bija pārbijušies, bērni pat apčurājās."
Puriševs pastāstīja, ka galu galā bija spiests iedzīvotāju evakuāciju pārtraukt 28. martā, kad kāds separātistu karavīrs viņam lika nekad neatgriezties, draudot viņu ieslodzīt cietumā.
"Vienīgais ievainojums bija stikla lauska sānā. Bet mētelis mani paglāba, un es guvu tikai skrāpējumu. Dievs mani, protams, pasargāja. Mans autobuss par mani parūpējās."
Viņam ir plāni par transportlīdzekļa likteni pēc kara.
"Kad atgriezīsimies Mariupolē, mēs no tā izveidosim pieminekli," cerīgs bija Mihailo.