"Mēs varam kroni uzlikt sev un arī citām." Rēzija Kalniņa atklāj, kā neļaut sevi nocenot un apzināties savu vērtību

"Es esmu Rēzija Kalniņa, es esmu dīva. Es esmu piecas "Spēlmaņu nakts" balvas un četras nominācijas ieguvusi. Esmu dabūjusi divus vai trīs "Lielos Kristapus". Esmu bijusi seksa simbols. Es esmu stila ikona. Par mani sarakstīja grāmatu, kad man bija tikai 33 gadu. Elmārs Seņkovs bija saderējis ar saviem kursa biedriem, kad viņš kaut ko labu izdarīs, viņš uztaisīs kopā ar mani izrādi par mani. Tā ir dīva... Te tā beidzas...

Es nokāpšu lejā, noņemšu cepuri, un tagad mēs parunāsim par to, kas es patiesībā esmu. Es esmu tāds sevis nocenošanas eksperts. Mums katrai ir savas ekspertīzes - kas mēs esam. 

Kas ir nocenošana? Piemērs, draudzene draudzenei sajūsmā stāsta, ka Portugālē redzējusi delfīnus. Otra draudzene pie sevis nodomā - es esmu redzējusi vali ar mazu valīti. Bet viņa to nepasaka draudzenei, jo tad valis būtu nocenojis delfīnu, kas tajā brīdī tik svarīgs bija draudzenei. 

No kā rodas nocenošana? Es nospēlēju kādu lomu. Kritiķi uzraksta recenziju.

Ir deviņas labas un viena ļoti slikta, pilnīgi iznīcinoša. Uzminiet, kuru es izlasu un, kuras es neizlasu? Kāpēc?

Tāpēc, ka mēs visas esam bijušas mazas meitenes. Vēl joprojām iekšēji esam mazas meitenes. Mazā Rēzija gribēja atbilst labai meitenītes ideālam, jo sabiedrība, skola, vecāki - visi pieprasa labu meiteni. Kādai viņai ir jābūt? Gariem matiem, viņai jābūt vēlams teicamniecei... Un tad ir mamma, kas ir Dievs, kurai mēs sekojam un gribam, lai mūs mīl.

Ja mazs bērns skatās uz mammu, kura raud, viņš jūtas par to vainīgs. Ja mamma smaida, viņš jau ir laimīgs. Mēs strādājam uz to, lai mūsu "mamma galvā" būtu visu laiku laimīga. 

Kad mani uzaicināja uz šo forumu, es domāju - nē, kāda es līdere, es neko nevaru, nemāku.. Bet tas ir izaicinājums - ar jums dalīties par to, ko nozīmē sevi nocenot.

Kad mazā meitene kļūst par tīni, kas nodzen matus vai nokrāso tos zilus. Es cīnījos un pretojos, lai būtu autentiska un varētu izdzīvot. Tu protestē pret kaut ko, ko tev sabiedrība vai vecāki ir uzlikuši. Es nekad nevēlējos kļūt par aktrisi - es vēlējos būt veterinārārsts, vokāliste... bet nekas no tā nesanāca, es nejauši kļuvu par aktrisi, kas nozīmē, ka es varu iemiesoties jebkurā lomā kā uz skatuves, tā arī dzīvē.  

Bet es vēlos teikt, ka arī jūs to varat - iemiesoties jebkurā lomā. No rīta paklausies, ko tu par sevi domā un vai tu sevi nenoceno!  

Uzejot uz skatuves, ticiet man, mans pulss būs 160-180. Mana mamma kādreiz teica - uztraukties ir pazemojoši, jo tu dalies. Ja es gribu patikt vai man kaut kas ir jāpierāda, tad es zaudēju. Neviena no mums negrib būt zaudētāja. Mēs varam vinnēt tad, kad mēs savā galvā izveidojam valstību, kurā esam karalienes. Ārpusē tu nevari tā būt, jo tev jābūt mātei, sievai, meitai utt.

No rīta un vakarā tu aizej pie spoguļa un pajautā - kā iet manā valstībā? 

Mēs sievietes nelietojam vārdu - es tev piedodu vai es tev atvainojos. Mēs lietojam vārdu un žestu: es tevi apžēloju un es apžēloju arī sevi, savu mazo Rēziju.

Kā mums sevi nenocenot?

Mēs ienākam savā galvā, kur ir mūsu izveidotā pils, un pasakām, ka es, vismaz savā dzīvē, esmu karaliene. Mēs varam kroni uzlikt sev un arī citām.

Meitenes, es jūs visas kronēju par karalienēm! Un vēl ir svarīgi priecāties - mums ir jādejo, jāstaigā svārkos un jāpriecājas!"

Vairāk stāstu skaties video!

Foto: "Līdere 2021" 

Foto: "Līdere 2020"